kā man iet
joprojām ir lietas, kas cilvēkos man nepatīk, un daudz domāju par to, kur ir robeža starp to, ka nepatīk tāpēc, ka tas ir manī pašā, un to, ka nepatīk tāpēc, ka vienkārši nav labi tā
skumstu pēc ritas, vainoju sevi, ka nenosargāju (ja šodien zinātu, kur rītu krītu, tur šodien salmus pakaisītu)
par boldriku nemierīga sirds, jo mājās noturēt viņu nav iespējams, tāpēc mēģinām atrast jēdzīgu līdzsvaru starp paēdušu vilku un dzīvu kazu (kur paēdis vilks ir apmierināts boldriks un dzīva kaza ir dzīvs boldriks, un apmierināts boldriks ir tāds, kurš dabū dzīvoties ārā, kas savukārt samazina izdošanās punktus dzīvam boldrikam, kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp)
strādāju daudz, bet lēni, tāpēc brīvdienas atkal ir saplūdušas vienā masā ar darbdienām, bet braitsaids viņām visām ir tāds, ka dārzā ir ziedonis (un lazarete un kovorkingspeiss un kastikne) un tur ir patīkami kūkot un strādāt, lai gan vairāk gribas tikai kūkot un vērot kaķus (kas ir jādara, jo par boldriku nemierīga sirds un ir jāpieskata) un nedomāt par visa pastāvošā nepastāvīgumu
un vēl pēc kicīša dārzziedoņa fotoreportiem es domāju par to, vai esmu stipra un neatkarīga sieviete™, kura var bez sarūgtinājuma pieņemt to, ka ne visās bildēs var izskatīties labi (galu galā reporta galvenā zvaigzne ir boldriks, es vienkārši kadrā aizņemu vairāk vietas, turklāt nemaz jau neizskatos slikti, bet labi arī nē, un kas vispār ir "izskatīties labi" un "izskatīties slikti" mūžības priekšā)