mūsu mājsaimniecība ir tādi uzdzīvnieki, ka pat gārdeningu darīt sanāk tumšajā diennakts laikā
kad norietēja saule, sāku izstādīt baziliku un citronzāli, līdz kamēr vairs nevarēja redzēt vispār neko
(nenosals taču, ko?)

nostiprinās sajūta, ka tās rekomendējošās velojoslas ir lāča pakalpojums.
ilustrācija: braucu es pa skolas ielas veloceliņu, vienīgo īsto veloceliņu rīgā (kurš nav velo un gājēju celiņš), un man no tā vajag nogriezties. apstājos pie luksofora, tur nobrauktuvē iestājusies kundzīte. šādās situācijās es parasti pajautāju "vai jums ļoti vajadzēs to nobrauktuvi?", tur stāvošais ierauga, ka stāv nobrauktuvē, mēs samaināmies vietām un visi laimīgi. bet ne jau šī kundzīte. viņa uzreiz sāk skaidrot, ka eķi vaši dorožki toļko rekomendacija un vispār, nav ko te traucēt Normāliem Cilvēkiem. to, ka es viņai jautāju kaut ko pavisam citu, tā arī nesaprata.
un tagad man jādomā, cik ērti un izplatīti varētu būt visus veloceliņus noleibelēt kā "ai, tā kaut kāda rekomendācija, nav jāņem pierē", jo tā taču avīzē bija rakstīts un televizejā teica.