kastasir, kastasir, nukastasira!
pēdējās pāris nedēļās esmu bijusi skriet reizes četras, un kļūst tikai grūtāk! aizviņreiz pārtikas pārstrādes sistēma jūtami nesapratās ar pārējām, lai arī laiks starp ēšanu un skriešanu bija stundas piecas, šoreiz trešajā kilometrā (tas ir apmēram tad, kad cilvēks ir iesildījies un beidzot iegājis normālā skrējienā) galvā parādījās tā tumšā sīkšana, kas mēdz turpināties ar ģīboni (neturpinājās), un vispār viss bija tik slikti, ka nācās nošņāpt no distances tālo galu un tad uzņemt gandrīz pašu taisnāko kursu līdz mājām, un, vai zināt, cilvēkam, kurš ir pasācis skriet strictly tikai divciparus, jebkurš cipars zem 10 ir samērā kauns un negods, un par tempu vispār nerunāsim, nekāda tempa tur nebija, tik vien kā "līdz mājām tikšu?"
šādiem gadījumiem man endomondo mērīklī pietrūkst sadaļas "personal worst", varu derēt, ka būtu godalgota no galvas līdz kājām.
es ēdu labi, guļu gandrīz pietiekami daudz, esmu viens veselīgs sievišķis, un arī bārbalas dāvātos vitamīnus visus esmu apzinīgi apēdusi.
nukastasira vellsarārā!
|
