es nau blogers, es i cibiš.
tāds vecumvecs paziņojums pēc ze rīl standalone blogeru sadzeršanas par godu
šulca ekspatriācijai. es kā cibiš varu atļauties mierīgi atstāstīt, cik reizes šai pasākumā čurāju, vai man gribējās kniebties, vai nesametās slikta dūša un vai nebrīnījos, ka tikai pēc dāmu zābaciņiem zem galda bija iespējams detektēt, ka pie pretējā galda sēž arī dāmas, kas aiz platajām plikpauru mugurām mierīgi pļāpā.
tātad laaczam priekšā stādījos kā "zajebis", iepazīšanās grafiks izvērtās kā "1 gab ik pēc 1 sidra", un šulcu famīlija un īpaši košaks dabū ciešākos īkšķu spiedienus.
steidzīgā evakuācija no nokaitētās atmosfēras (dubļainā džipā, skaļi spēlējot depešus, piezīmēšu es pižons) savukārt sagādāja vakariņu tiesu manam košakam un smieklus cilvēkveidīgajiem. šeit dienasgrāmatas tipa sadaļa beidzas.