es kad tos kings of convenience klausos, vienmēr prātā ielavās domas par dejām pāros, pa sentēvu modei. meitene plandīgos svārciņos un stalts puisis. eh, es gribētu, lai tai koncertā, kas tagad būs rīgā, visa publika tā arī dejotu. visi visi. un neviens nestāvētu maliņā. pat es būtu ar mieru.

es jau gan vienmēr vīzdegunīgi atsaku, ja mani aicina uz deju. kaut gan parasti mani uz deju aicina tieši tad, kad es tās dejas pati spēlēju (atsaldeņi vai zinies). haha. bet šoreiz es piekristu. šoreiz neņemsim vērā to, ka dejošana man nemaz arī nepadodas.

īpaši neattapīgiem tulkotājiem, tādiem kā man, darbā ir nepieciešami dažādi palīglīdzekļi. ( šis ir manējais: )

to pirmo ar to otro es mūždien jaucu, un tas trešais katram gadījumam arī piemests klāt.

cilvēka atmiņa ir viena apbrīnojama padarīšana. manā atmiņā lūk gadus kādus desmit rāmi gulēja un šodien no dzīlēm izpeldēja ( šis pastāstiņš: )