Man šai sakarā vienmēr jādomā par Smiltenes omīti, kas savos 90 gados ir apbērējusi daudzus kaķus, kas visi tajā brīdī bija ģimenes locekļi un ļoti mīļi. Kad visi bijām mazi, omīte teica, lai bērni iet gulēt, un tiem kaķīšiem, kas mira no slimībām, nevis tika nobraukti, sēdēja līdzās visu nakti un bija klāt, no rīta tik pateica, ka vairs minča nav. Tikai tagad saprotu, cik ļoti bēdīgi viņai bija par katru, ka atcerās. Dažus opis vetārsts, ja bija klāt, iemidzināja. Bet tik un tā pirms pāris gadiem viņa paņēma Muri, kurš burtiski tiešām atnāca pie mums, vienkārši māsai un viņas bērnam kā kaķēns atnāca no ezera līdz mājām un vairs negāja prom.