biju iekritis festivālā, tātad
tur šis tas bija
slowdive, ak, slowdive, beidzot dzirdēju viņus iekšdurvīs, un ja pat ārdurvīs bija labi, kas ir retums šūgeizam, tad tagad man ļima ceļi apmēram kā tad, kad esi tikko iemīlējies un vēl nezini, laimīgi vai nelaimīgi
basists, starp citu, pilnīgs rokenrola dievs, tāds billijs bobs to(r)ntons pēc izskata, un viņam apkārt mazi kautrīgi halstediņi un reičelītes, vārdsakot dievišķi
vēl dievišķs ir bens frosts, tas nav nekāds jaunums



portishead arī bija negaidīti jaudīgi, bet es esmu jau tik tālu izlaidusies, ka man ir grūtības baudīt koncertu, ja uz to ir sabraukusi visa pilsēta kā uz tādu lauku diskotēku, nu tā ka zaķi pa taisno no ofisiem, nu vai caur ofisa toču, kurā iesmaržojas un nopūderējas, visas tādas frizūrās un augstpapēdenēs, tas vairs nav festivāls, izturēju stundu no seta
fak batoni brīnišķīgi, kā vienmēr (bet endija dīdžejsets joprojām pārsit gandrīz visu pārējo visā festivālā)
forest swords arī brīnišķīgs, lai gan viņu gandrīz nogulējām, tas ir tad, kad ieiet pareizajā festivālu režīmā - gulēt iet tad, kad kičenpārtiju izdzenā virtuves darbinieki, kuriem pienācis laiks servēt brokastis, un mostas tieši tad, kad sāk spēlēt dienas pirmā grupa (fun fact, benu frostu un forest swords ielikt par pirmajiem, tas ir kaut kāds joks)
haxan cloak, jāatzīstas, nožāvējām vispār
par laikapstākļiem arī nevaru iepriecināt, pēc pirmās vētrainās nakts tomēr iestājās vasara, saule un (samērīgs) siltums
pēc festivāla atbraucām uz pilsētu, saraudinājām grīnpīsu, ēdot vaļa steiku, tikām izvizināti uz pašu tālāko reikjavīkas raga galu, kur reikjavīka vispār jau ir beigusies, un ir bāka un viena maza karstā ūdens baļļa no akmens, tur var ērti plunčāt un sildīt kājas un aplūkot pusnakts sauli
drīz pēc tam gan dūriņa pārvērtās par gremlinu, nu tādu kārtīgi riebīgu un atbaidošu gremlinu
mēs no viņa aizbēgām un noīrējām pilsētā lētāko istabu villu, vēstniecību un buržuju rajonā