es jau teicu, jā, tas ir slimi. bet tava doma, ka man nedrīkst būt atstāvoša soma, arī drusku weird, ne.
es jau te kaut kur citur tikko pierakstīju - es šausmīgi baidos no velosipēdistiem, lecu gaisā pie katra zvaniņa strinkšķa, tādējādi bieži situāciju padarot vēl riskantāku - jo kā lai es zinu, vai lecu uz pareizo pusi?
tās dažas reizes, kad velosipēdists mežonīgā (kā man šķet) ātrumā un milzīgu kustības jaudu man pabrāzies garām par mata tiesu, pamatīgi papluinījušas manu iztēli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man šķiet tikai normāli menedžēt to, cik daudz vietas cilvēks aizņem teritorijā, kura jādala ar citiem. viens cilvēks ar paunām mierīgi var aizņemt visu ietvi un nelaist garām ne citus gājējus, ne velobraucējus. skat pērkona komentārus tepat.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet ja viņam tās panas tomēr jānogādā no punkta A uz punktu B?! ko lai viņš dara?:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sagrupējas :)

(Reply to this) (Parent)

un vēl taču pa ielu pārvietojas cilvēki ar visādiem mūzikas instrumentiem futrāļos, milzīgi gariem rasējumu ruļļiem u.tml. Varbūt viņus visus kā savulaik žīdus notriekt no ietves nost?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

eu, kas notiek? tev slikts rīts?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šķiet, ka tu esi neapzināti noignorējusi vienu klusu, bet jaudīgu cilvēku daļu. T.i., tos cilvēkus, kas ir tizli, apzinās, ka ir tizli, tāpēc nebrauc ar mašīnu un velo (jo točna zina, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz tas beigsies ar traumām), bet pārvietojas ar kājām/kā pasažieris. Piemēram, es.

Nuvot un tad šie tizlie ļautiņi, kam raksturīga pēkšņa virziena maiņa pussolī "fuck, aizmirsu, ka patiesībā gribēju iet tur, ā nē, neaizmirsu, vienkārši aizmirsu mājās pareizo karti, nu tad tomēr jāiet šitente", pārvietošanās iz sērijas "bērnu ratus ļoti labi var apvienot ar kindles lasīšanu" un "tātātā, izrādās, mans no lielās kaudzes pagrābtais iepirkumu maisiņš ir caurs pa visām vīlēm, šas apstāšos un pārkrāmēšu visu pa kabatām un rokassomiņām" un "mugurene tomēr ir tik ērta, to var neizkraut mēnesi un vēl pietiks drusciņ vietas - bet nu tomēr jāpaņem maisiņš arī līdzi" - šie tizlie ļautiņi parasti jūtas kā izglābuši vismaz trīs dzīvības katrā gadā, kad nekāpj uz riteņiem. Un tagad tu viņiem slaidi uzbrauc par to, ka viņi, redz, nepadomā par citiem, bet fak, ir taču padomājuši, tāpēc jau iet ar kājām :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pag, runa vispār nav par kāpšanu vai nekāpšanu uz riteņiem, bet (sākotnēji) par šerminoši ļaunu prieku, kad cilvēks ir traumēts un (turpinājumā) par telpas dalīšanu ar citiem vispār principā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, tava ieraksta pirmajā kiceka komentārā arī, labi gribot, var nolasīt ļaunu prieku par to, ka shanietis ne uz to uzrausies un gulēs slimnīcā ;)
Bet mans koments ir tieši par to turpinājumu, tb par to, ka tizli gājēji ir nevis tāpēc, ka viņi kaut kā speciāli un principā nedalītu telpu ar pārējiem, bet par to, ka viņi fakin nespēj/neprot to darīt vienmēr un visur. Tāpat kā dislektiķis var saņemties un uzbrūvēt gramatiski pareizu CV, bet e-pasta sarakstē agrāk vai vēlāk izlīdīs viņa disleksiskie gļuki, un tā nav nevērība vai stulbums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Gājēja statuss ir tāda glābējsaliņa visiem izklaidīgajiem?

Pieļauju, ka frustrācija ir par gadījumiem, kad cilvēks nedod sūdu, piš principu, vai vispār ir kretīns, un pat mēģina speciāli kādam patraucēt. Nu, iz auto analoģijām, es stāvēšu savā joslā tā, lai garais autobuss ar darbaļaužiem nevarētu izņemt līkumu, pārbraucot trīs nepārtrauktas līnijas, un jutīšos izdarījis godīga pilsoņa darbu. Bet kā jau parasti cibā notiek - pāris neprecīzi izteikumi, pāris troļļi, un mums ir gājēju ierinda, ar šekumā iekārtiem čemodāniem. :)

(Reply to this) (Parent)