|
[Sep. 5th, 2013|09:59 am] |
|
|
|
Comments: |
Par to vispar baigi interesanti raksta visadi neirologi. Par to, ka realitati vispar ir dahuja netverams jedziens. Vot tu saki, ka redzi sarkanu balonu - a ka tu zini, ka tas ir sarkans, ja, teiksim, es saku, ka es redzu oranzhu. Kursh tad var noteikt balona krasu? Vai ari, teiksim, tu juti siltu veju, bet tev vnk dazhi neironi sava nodaba sakushi draudzeties, kamer es nekadu veju nejutu, jo manejie nedraudzejas. Ir vejsh vai nav? Silts vai auksts? Un ta tik uz priekshu, jo talak mezha, jo vairak koku..
Objekta krāsu var izmērīt. Piemēram, balons mums izskatās sarkans, jo tas neabsorbē gaismas viļņus ar garumu diapazonā 635 līdz 700 nanometri. Cilvēki ir vienojušies ka šos viļņus viņu acis interpretē kā kaut ko, ko nosauksim ar vārdu sarkans. Tas ka tu šo redzi kā citu krāsu, nenozīmē savādāku realitāti, tikai to ka tev ir redzes defekts(salīdzinot ar vairumu cilvēku). Jo objekts neatkarīgi no novērotāja, atstaro tos pašus viļņus, tikai tev acs to savādāk interpretē. A silts/auksts vispār ir tas pats kas patīk/nepatīk. Lai apietu cilvēka ierobežotās sensōrās spējas, mēs esam izgudrojuši visādas ierīces, ar ko diezgan ticami noteikt dabas parametrus. Ir vējš vai nav, cik grādi ir, un galu galā - kādā krāsā tad ir tas 'sarkanais' balons, ja istabā iedegta zaļa vai pat sarkana spuldzīte.
Pienemu, ka mans uzkariens ir tieshi uz sho "cilveki ir vienojushies", jo galu gala ir kulturas, kur sarkana krasa nepastav ka koncepts. gan zala, gan sarkana ir tas pats. es vairak par to, ka realitate nav jegpilns koncepts bez noverotaja, kursh savukart realitati redz izkroplotu sava skatijuma. | |