pievienojos žēlabu pulciņam. vēl pavisam nesen bez piepūles skrēju 6-7 km, gadiem igli nav bijis ne durēju, nekā tamlīdzīga, jo elpoju, kā pienākas. tagad pavisam pēkšni nevaru noskriet ne 100 metrus, sāp kā traks. arī kreisajā pusē, bet nevis paribē, bet gurna augstumā. šoien sapratu, jau , ka nevaru pat paskriet, lai paspētu uz zaļo gaismu pie luksofora.
Vienīgā atšķirība manā dzīvesveidā ir tā, ka šajās nedēļās man ir vairāk, ko darīt un paātrinājies dzīves ritms, maz laika gulēšanai un ēšanai.
vai dūrējs var piemesties no vispārīga stresa?