smells like a teen review, by ugunsrijēji pirmrindnieki

tāviši, rīgā adekvāti asu pārtiku var dabūt mājās un dažreiz, ja ļoti paveicas, ārpus mājām gatavotu (if i ain't sweatin, i ain't eatin (c) kristaps krēsliņš, bet man pietiek kaut ar to, ka deguns sāk tecēt)
šajās dienās beidzot pamēģināju thali piegādi - priekšstatu pabojāja tas, ka sajauca vienu ēdienu, savukārt viss pārējais bija uz goda: labi pagatavotu jēru es protu novērtēt, rogan još ļoti labs un pat ar nelielu asumiņu (es tagad zinu, tie viens, divi un trīs pipari, ko zīmē klāt ēdienkartēs, ir desmit piparu skalā), un nāns ar sieru un panīru itin pieklājīgs, ja vēl apstākļi viņam neliktu sēdēt kastītē un folijā un saslapt no tā, varētu būt pavisam ļoti labs
un gastronomiskās ziņas no soraksana - nekā izcila, lai gan kimči bija ar nelielu asumu, jūrzvēru zupā bija daudz čili, un stikla nūdelēs nemaz nebija rīvēta stikla, un vispār man tagad ir konkrēts priekšstats par korejiešu virtuvi: "soja priekšā pakaļā"
no tā visa secināju, ka nekur nav tik labi kā mājās, jo kiceks taisa reālas asuma simfonijas, ar dažādiem ierosinātājiem: čili, ingveru, melnajiem pipariem (tas ir pavisam pavisam citāds asums) un vēl sazin ko no visādu papagaiļmērču un pain is good un padsmit veidu sambalu krājuma, un ar to visu prasmīgi rīkojoties, sanāk daudzpusīgs un interesants asums
es ļoti novērtēju, ja sabiedriskajā ēdināšanā asums ir panākts ar kaut ko vairāk/interesantāku par plikām čili pārslām, bet tas ir reti sastopams
gaidu, kad kiceks beidzot padosies gastroblogeros