Zinkā ir, senāk (īpaši padomju laikos) bija ģimenes, kur tāpat visu vakaru izklaide un nagla bija sēdēšana pie TV. Tā teikt, TV bija senāks datora, respektīvi, laika šķiešanas, respektīvi, neesoša inputa ekvivalents. Var jau teikt, ka kopīga TV skatīšana ir dikti ģimeniska padarīšana, bet lielākoties tomēr bija tā, ka tētuks blenza kastē, bet māmuļa skābēja gurķus, marinēja sēnes, lāpīja zēķes un kastē šķielēja ar vienu aci. Tātad, ja ģimenē nav tradīcijas uz sharingu, kas var izpausties kā kopīga naglošana (snickra, ha, ha, sorī, dumjš jociņš), došanās slēpot vai da jebkāda kopīga laika pavadīšana, nevis tikai pasīva nīkšana un smadzeņu bendēšana pie jebkāda veida displejiem, tad, jā, mainījušies ir tikai līdzekļi.
No otras puses, datori un internets nenoliedzami padara vieglākus kreisos gājienus, virtuālus, tikai iedomātus vai īstus. Bet vēl no citas puses - kas gribēs, tas atradīs.

(Reply to this) (Thread)

tieši šo es arī gribēju pateikt, bet noslinkoju formulēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Diži prāti domā līdzīgi, bet slinkuma uznākšanas periodi gan mēdz būt atšķirīgi. :]

(Reply to this) (Parent) (Thread)

dažiem dižajiem vienkārši ir uzpampušas smadzenes no aktīvas virpošanas :)

(Reply to this) (Parent)