znač tā.
sitiet man pa pirkstiem, ja es vēl kādreiz sarunāju tikšanos pilsētā darba laikā vai īpaši ap tā sākumu un/vai beigām. jau pie pašām mājām sākas mijiedarbība ar histērisko satiksmes plūsmu, un es uz skaitli trīs sasmeļos to histēriju un kļūstu nejauka. un vēl, jā, es mūždien uzraujos uz tādiem eksemplāriem, kas piemēram stāv iepletušies pie tilta balsta tā kā apbraukt ne pa vienu ne pa otru pusi, da tur pat kājāmgājējam būtu ar spraukšanos garām jāspraucas, un kad es vispirms jo skaļi izklakšķinu bremzes (tas ir mazāk traumējoši nabaga gājējiem par zvaniņa zvanīšanu, a, dārgie jūs mani gājēju aizstāvji?) un tad dzindzinu zvaniņu, ta šis uz mani brēc kotutezvani, un es brēcu pretī teirveloceliņšvispār, un šis man akurtasrakstīts, un ej nu viņam pierādi, ka es neesmu ķengurs, jo tur viņam vēl metri pārdesmit uz priekšu jāpaiet, lai uzkāptu uz asfalta uzzīmētam velosipēdam, kuru viņš tāpat mūžam neievēros.
tad vēl es te nesen mazliet izbraucu līkumu ar sabiedrisko transportu un svēti solos no tā turpmāk bēgt kā velns no krusta. jūs varbūt esat pamanījušies pie tā pierast, bet man iestājās šoks, kad autobusu apturēja kontrolieri. kontrolieri ta kontrolieri, bet uz tiem četriem kontrolieriem tur bija vēl divi busi policistu, visi ar stekiem un robokopu kostīmos. pizģec, ja jūs mani uzskatāt par noziedznieku, es tajos jūsu autobusos savu kāju nesperšu.
toties vakaros braukāties pa pilsētu (ar ričuku, sabtransu esam jau aizmirsuši) jau ir labi un pareizi. aiz kalnciema tilta pa visu lielirbes ielu (tā ir lielirbes? main štrāse līdz ulmaņgatvei?) kaut kādi visu pievedceļu galu remontdarbi ir fāzē "sarakām tranšejas labi dziļas, uzbērām valnīšus, tagad lai stāv", bet tas tikai pavelk uz jūsmīgiem apbraukšanas manevriem, kur iespējams - pa zālieniem. un mājupceļā liek beidzot izvēlēties citu maršrutu un drusku mīlēt raini tukšo un mierīgo torņakalnu.
ommm.