raidījums fm

Friends

8/14/26 09:39 am - [info]dienasgramata

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

8/13/26 10:47 pm - [info]ctulhu - Piektā kolonna

Kā izskatās reāls ietekmes aģents:

https://scholar.google.com/citations?user=BWKYLg4AAAAJ&hl=en

Pievērsiet uzmanību publikāciju virsrakstiem.

Piemēram: Rethinking contemporary schooling in Muslim contexts: An Islamic conceptual framework for reconstructing K-12 education. Nu un citi līdzīgi.

Cenšas ieviest islāma izglītības sistēmas elementus UK.

Pagātnē persona sastāvējusi organizācijā Hizb ut-Tahrir kura pašreiz UK ir atzīta par teroristisku un par kuru wikipēdijā ir sekojoša informācija: //Hizb ut Tahrir (arābu: حزب التحرير, romanizēts: Ḥizb at-Taḥrīr, tulkojumā: Atbrīvošanas partija, arī HT) ir starptautiska panislāmiska un fundamentālistiska politiska organizācija, kuras mērķis ir atjaunot islāma kalifātu, lai apvienotu visu musulmaņu kopienu un ieviestu šariatu visā pasaulē.//.

https://lv.wikipedia.org/wiki/Hizb_ut_Tahrir#

https://www.thetimes.com/uk/education/article/cambridge-jason-arday-farah-ahmed-hizb-ut-tahrir-2kg3zqs3n

Tas tev nav kaut kāds nabaga opus dei ar viņu teenstar.

Bet iedomājieties tajā pašā UK vai tml mēģinājumus ieviest valsts skolās katoļu izglītību piemēram.

Iekš Linkedin šī pati persona aprakstās kā: Farah Ahmed - Culture and climate justice advocate

8/13/26 09:41 pm - [info]ctulhu - Interesants efekts

Saules aptumsuma laikā acīmredzot aptumsuma diska mala projicējas uz mākoņiem kuros izveidojas neparastas formas varavīksne.

8/13/26 08:12 pm - [info]ctulhu - Konkurss

Par psihāko konspirācijas teoriju

Piemēri:

* Vēja ģeneratori patiesībā nav priekš elektrības ražošanas bet priekš mind control. Ar infraskaņu. Kad vēja nav ģeneratorus izmanto kā motorus un vienalga griež. Vēja parki darbojas kā infraskaņas interferences bloki un veido ar vajadzīgajiem rapportiem modulētas infraskaņas maksimumus vajadzīgajās vietās. Lāpstiņu forma tiek speciāli aprēķināta. Projekts "Shadow Sound" sākotnēji balstīs uz noslēpumainu pamesto kuģu izpēti, sevišķi Bermudu trijstūrī un Sātana jūrā pie Japānas. Kuģi ir apkalpju nav, atrasts ka reizēm jūras viļņošanās rada infraskaņu kura izraisa paniku un visi pārlec pār bortu. Šis princips realizēts vēja parkos. Var izraisīt zemsliekšņa nemierīgumu, sajūtu ka kaut kā trūkst un jāiet iepirkties.

* LNB ēka ir karkass platforma aizhorizonta radaram, phased array antennu bloki un nepieciešamā aparatūra līdz brīdim X paslēpta t.s. LNB glabātavā, var tikt ātri uzstādīta uz slīpajiem jumtiem. Ķīnas projekts - lai iegūtu stratēģiskā monitoringa posteni Eiropā.

* Pirmā fāze populācijas kontrolei bija pievienot automobiļu degvielai kā antidetonatoru tetraetilsvinu. Bet tas izraisīja blaknes kā paaugstinātu agresivitāti un asociālu uzvedību kotrolējamajā populācijā. Tāpēc piedeva tikai nomainīta pret MTBE kura piemaisījumi daļēji oksidējoties un nonākot atmosfērā rada specifisku infrasarkanā starojuma absorbciju. Projekts "Dark rainbow warrior delta 2". Modificētais izmainītais infrasarkanais saules starojums iedarbojas pa taisno uz epifīzi (zināmu kā trešā acs) veicinot konformismu. Bez tiešās intioksikācijas kā ar TEL tāpēc grūtāk pierādāmi. Blakusefekts - seksuālās orientācijas nobīde, līdz ar ko projekts apstiprināts gan populācijas vadāmībai gan redukcijai. Kā piesegs šim projektam palaista dezinformācija par populācijas kontroli caur avioizsmidzināšanu, t.s. ķīmiskās trases (chemtrails).

Jūsu varianti?

8/13/26 09:33 am - [info]extranjero

Viens no substack ierakstiem, kas nedaudz pamato domu, ka rādītāji par to, ka rādītāji nesniedz patiesu ainu nevienlīdzībā. Šoreiz šis ir par jauniešiem, bet problēmas ir līdzīgas – nespēja iegādāties savu mājokli par spīti tam, ka daudzas lietas – ekrāni, izklaides un transports – ir lētākas. Taču tās nav lietas, kas ir būtiskas ģimenes dzīvei.

Varbūt nodoklis bagātībai un lielās nevienlīdzības mazināšana un iespēja jauniešiem ar savu darbu nopirkt savu mājokli un sākt ģimenes dzīvi, spētu ievērojami uzlabot demogrāfiju. Ja tas pierādīti strādātu, vai rietumu politiķi aktīvi ieviestu šādus nodokļus bagātībai? Kā domājat jūs?

8/13/26 10:06 am - [info]dienasgramata - Par ko es runāju ar ChatGPT

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.

8/12/26 01:21 pm - [info]roncijs

ir tādā dirsā ar pasažieru kultūru sabiedriskajā transportā.

pirmā reize kad saskārtos, ka kaut kas nav labi, bija losandželosā - jā, LA, faking pasadenā.

labi, var nesveicināties ar šoferi iekāpjot un izkāpjot, var neteikt burvju vārdiņu spiežoties cauri autobusam, var laicīgi nespiest izkāpšanas pogas, bet pļeģ, tas ka omes sāk celties no sēdvietas pieturu iepriekš un steberēt uz izeju braucošā transportā, ir totāls marasms


nesaistīti: dievinu visus tos ļaužus, kas joprojām valkā Rīgas Dinamo merchu

8/11/26 09:17 pm - [info]ctulhu - Irāna, svaigi

https://wncri.org/2026/08/09/marzieh-nayyeri-executed-in-qazvin/

Agrākās slepkavības:

https://wncri.org/2026/07/31/july-2026-report-death-sentences-women/

8/11/26 07:08 pm - [info]ctulhu - Stulbas spēles => stulbas balvas

Mēģinājumi iracionālos veidos regulēt cilvēku seksualitāti kā vienmēr noved pie smagām sekām:

https://jauns.lv/raksts/arzemes/723396-lietuvu-satricina-pedofilijas-skandals-baznica-jaunakajam-cietusajam-vien-12-gadi

Nekā jauna.

8/9/26 11:32 pm - [info]ctulhu - Diferencēti nodokļi

Te cilvēks pamato diferencētos nodokļus

http://klab.lv/users/extranjero/419404.html?mode=reply

Man šķiet ka pasākumu var vēl precizēt:

Neaplikt ar augstiem nodokļiem jebkurus biznesus un kapitālus bet tikai tos biznesus un kapitālus/ to īpašniekus kuri nav derīgi zinātniski tehniskajam progresam.


Piemērs:

Tu esi miljonārs - privātu klīniku īpašnieks => tev nepaaugstina nodokļus.
Tu esi miljonārs - kazino īpašnieks => tev paaugstina nodokļus.

Katram biznesam piemērojam derīguma koeficientu - augstāks derīguma koeficients => zemāki nodokļi.

Pamatojums:

1) Derīgu biznesu veicināšana, kaitīgu bremzēšana => selekcija.
2) Resursu un varas koncentrācijas saglabāšana un veicināšana ja mērķis ir labs.

Labs definējas kā ZTP veicinošs.

8/9/26 10:15 pm - [info]extranjero - nodokļus bagātībai, nevis darbam

Nav tā, ka es ļoti gribētu šo rakstīt, bet mans pienākums ir uzrakstīt, kāpēc es šobrīd pilnībā atbalstu Spānijas progresīvos un kāpēc to vajadzētu darīt ikvienam, kam rūp personīgā pārticība. Es pie tā nonācu kovida dēļ, bet tam nav sakara ar Spānijas ieviestajām absurdajām un aplami stingrajām mājsēdēm.

Kovida laiks parādīja, ka daudziem var būt stipri viedokļi, bet tie nav neko vērti, jo vēlāk nevienam par to nav jāatskaitās. Īsto novērtējumu saņem tie, kuri ir gatavi savu viedokli pamatot ar reālām vērtībām, piemēram, ieguldījumiem biržā.

Kovida sākumā Cibā bija Rindra, kura pajautāja, “Vai jūs jau esat sapirkušies akcijas par lēto cenu?” Es labi sapratu, ka vispārēja panika par kovida šausmām ir nepamatota, un akciju tirgus pilnīgi noteikti drīz atkopsies, tāpēc es pieņēmu šo ieteikumu un visus brīvos līdzekļus ieguldīju akciju tirgū (neskaudiet, man šo brīvo līdzekļu nebija daudz). Šie ieguldījumi bija neparasti veiksmīgi, un apmēram gada laikā man deva 100% peļņu, ar to pierādot, ka mans viedoklis bija pareizs.

Tomēr nevar zinātniski apgalvot, ka šī uzvara bija tieši tāpēc, ka man bija taisnība par kovidu. Tā varēja arī būt nejauša veiksme un tirgus varēja ātri atkopties citu iemeslu dēļ. Es sāku meklēt pierādījumus, kas apgāztu manus pieņēmumus. Tā es pamazām nonācu pie Gerija Stīvensona grāmatas, kurā viņš apraksta savu veiksmīgo pieredzi biržas treidera darbā, liekot derības uz to, ka procentu likmes pēc 2008. gada krīzes saglabāsies zemas. To nespēja paredzēt daudzi ekonomisti, jo bija šķietama pretruna – akciju tirgus atkopās un šajā laikā sasniedza nebijušus augstumus.

Es uzticos Gerijam, jo viņš savu viedokli pamatoja ar treidera darījumiem, un dažu gadu laikā nopelnīja savam darba devējam aptuveni 70 miljonus mārciņu un komisijās par savu darbu saņēma ap 5 miljonus mārciņu. Tas pierāda, ka tas nav vienkārši viedoklis, bet arī dziļāka izpratne par to, kas notiek ekonomikā.

Gerijs izskaidro, ka procentu likmes saglabājās zemas, jo ekonomika joprojām bija ļoti slikta: darba cilvēku ienākumi nepieauga, patēriņš bija zems un tas neveicināja izaugsmi. Savukārt bagāto cilvēku ienākumi turpināja pieaugt un viņiem bija daudz brīvo līdzekļu, kurus nespēja iztērēt. Attiecīgi šie līdzekļi tika ieguldīti vai nu nekustamajā īpašumā, vai uzņēmumu akcijās, kā arī zeltā, uzturot šo aktīvu cenas augstas.

Vienīgās šaubas par to, vai Gerija naratīvs atbilst realitātei, rodas no tā, ka dati neparāda, ka nevienlīdzība ir pieaugusi. Varbūt viņam nav taisnība, bet varētu būt arī tā, ka mēs esam zaudējuši fokusu uz to, kādi dati ir jāskata, lai saprastu šo fenomenu par ienākumu pieaugumu atšķirību starp bagātajiem un parastajiem cilvēkiem. Arī kovida laikā katru dienu tika publicēti dati par saslimušo un mirušo skaitu, taču tie nekad neparādīja būtisko – ka kovids ir risks senioriem un cilvēkiem ar citām slimībām.

Gerijs redz nākotni diezgan drūmu. Ja mēs neatrisināsim šo problēmu ar ienākumu pieaugumu atšķirību, darba cilvēkiem būs aizvien grūtāk iegādāties savu mājokli. Viņš iesaka radikālu risinājumu – nodokļus bagātībai, nevis darbam! Šīs nav komunisma idejas, un tām ir vēsturiska pieredze kapitālisma valstīs. Periodā pēc 2. pasaules kara ASV un Apvienotā Karaliste uzlika 90% nodokli bagātniekiem, un šajā periodā bija visātrākā izaugsme un darba cilvēki baudīja labākus apstākļus. Toreiz parasts strādnieks pastā vai benzīntankā varēja iegādāties savu māju, kamēr mūsdienās tas vairs nav iespējams, lai gan pēc IKP ekonomika ir ievērojami augusi.

Progresīvais nodoklis nav sociālisms vai komunisms. Tā ir nodokļu politika, kas novērš, ka sabiedrība sadalās trūcīgajos un mazā saujiņā bagātnieku. Šobrīd progresīvais nodoklis darba algām nav pietiekams, jo bagātnieki vairums ienākumu negūst no darba, bet kapitāla pieauguma. Tāpēc ir ļoti svarīgi sākt aplikt lielāku kapitālu ar nodokļiem, lai cik politiski grūti tas nebūtu.

Dažas mazās valstis, kā Norvēģija jau eksperimentē ar šādu politiku, bet tam nav pietiekamas ietekmes, jo bagātiem cilvēkiem ir viegli mainīt savas mītnes valsts rezidenci. Spānijai ar savu progresīvo politiku ir vislielākās iespējas to ieviest no lielajām valstīm, un pēc tam varētu sekot citas valstis. Tāpēc es pilnībā atbalstu Spānijas pašreizējo politiku, ne obligāti pašreizējo premjerministru, bet tas nav būtiski. Nekad nebūs tā, ka mums patiks pilnīgi visas valdības politikas, bet Spānija iet pareizajā virzienā. To pierāda arī tās labie izaugsmes dati, un tās rūpes par visiem iedzīvotājiem, it īpaši tiem, kas nav turīgi vai bagāti.

Visiem vajadzētu atbalstīt Spānijas izvēlēto kursu un beigt cepties par imigrantiem. Bagātie tikai uzkurina naidu pret imigrantiem, lai novērstu mūsu uzmanību no iespējamiem nodokļiem bagātībai. Viņi spēlējas ar cilvēku emocijām, lai gūtu personīgu labumu, un tas ir ļoti nožēlojami. Nepakļausimies viņu manipulācijām, un sāksim atbalstīt politikas, kas palīdz mums, parastiem darba cilvēkiem.

Atsauces:
https://garyseconomics.org/
https://sites.prh.com/thetradinggamebook
https://www.youtube.com/@garyseconomics

8/9/26 04:57 pm - [info]ulvs

Blakus garažai, ko pārveidoju par DIY ierakstu telpu, uzziedēja rododendrs. 

Man tēva sievas mamma šodien pastāstīja, ka 08/08 datums skaitās "enerģētiskā" gada 1. diena (nekāda sakara ar kalendāro gadu)- tad esot vislabāk uzsākt jaunu enerģiju plūsmas. Neanalizēšu šo info, jo kāpēc gan. 

Rodo foto:

8/9/26 04:21 pm - [info]martcore - gaišās cirtas lido pār parketu (c)

rasistiskie gāganu gari WNBA (sieviešu baskets, ja kās nezin) pieņem aizvien resnākus apmērus
pēc posta kaut kur instagramā par to, ka baltās meičas laukumā vienkārši dauza - tas ir par indiānas "fever", keitlimu klārku un sofiju kaningemu (esmu gan kluba, gan sofijas individuāli atbalstītājs) atskanēja reakcija RACISM RACISM RACISM bez jebkādiem tālākiem paskaidrojumiem, a kas īsti nav tā

tagad čikāgas dižona karingtone pēc tam, kad viņu palūdza nahuj pamest pludmali pēc kontakta ar kaningemu, raksta tviterī WHITE PRIVILEGE, nopietni, bļ

8/9/26 12:04 am - [info]ctulhu - ai bailes bailes ai naaaaves bailes

bija tāda dziesmiņa.

Paskatīsimies, no kā tad mums labticīgie pilsoņi baidās.

http://klab.lv/users/jan09/565354.html?mode=reply

Tātad kas mums tur ir:

• biometriskā kontrole / digital ID + CBDC + skaidras naudas izskaušana + sociālā reitinga sistēmas = totāla sabiedrības paklausība un uzvedības kontrole

Kopš es pēdējo reizi skatījos visādi cashless projekti tiešām tika no kreisajiem bīdīti bet saasinoties ģeopolitiskajai situācijai ir atmesti. Nu un ja mēs neuztaisam galēju totalitārismu, cilvēki vienalga uzkrās materiālas vērtības. Sociālā reitinga sistēmas mēģina ķīnieši un viņiem pārāk labi neiet, savukārt visādi ES personas datu aizsardzības mehānismi ir kāreiz tāpēc lai šāda novērošanas sabiedrība neiestātos.

• maksimāla vakcinācija / sterilizācija + medicīnas un farmācijas totalitārisms = depopulācijas ātruma un ģeogrāfijas kontrole

Cilvēks uzkrītoši nesaprot kā strādā vakcīnas un priekš kam tās ir, savukārt kā tehniski realizēt masu sterilizāciju tā lai neviens to nepamana ir labs jautājums, ir pāris iespēju kā to var izdarīt vispār bet atslēgvārds ir nepamanīti, visi prot ņemt paraugus un lietot LC-MS un tml metodes.

• perversiju propaganda + sabiedrības pamatstruktūras sagraušana + sabiedrības atomizācija = dzimstības samazināšana depopulācijas labad

Pretī liekam artifical uterus veida projektus.

• klimata afēra + deindustrializācija + kapitāla hiperkoncentrācija = vidusšķiras likvidācija

Deindustrializācija būtu zāģēt zaru uz kura paši sēž, neviena oligarhija nav TIK stulba + ja nevēlamies dedzināt ogļūdeņražus, būvējam AES, atkal jau sen zināma lieta.

• izglītības degradācija + zinātnes prostituēšana + mediju kontrole un soctīklu cenzūra = informācijas un naratīvu kontrole

Ir labi zināms no vēstures ka šis noved pie attiecīgās sabiedrības kolapsa. Atkal - nav jēgas.


Nu un visbeidzot labam konspirologam ir jābūt vismaz labai iztēlei, šite es redzu iztēles trūkumu. Mājasdarbs šādam labticīgam pilsonim varētu būt padomāt par to kā pārvēršas sabiedrība ja MU tehnoloģiju dēļ apstājas paaudžu nomaiņa un dzīvošanai derīgas kļūst visādas līdz šim nederīgas vides, dziļais kosmoss, asteroīdi, arī starpzvaigžņu telpa. Ja ķermenis ir tā kā tagad apģērbs vai transports - indivīds uzvelk kādu vajag.

8/8/26 09:14 am - [info]ulvs

Šonakt vairs nav enerģijas, lai lasītu šo pētījumu par augšāmcēlušā līķa fenomenu. Taču te tas ir - zinātniski recenzētais "The Revenant on the Threshold" by Elif Boyacıoğlu. Pieķeršos tam šovakar, kad tēva sievas vasarnīcā būšu uzstādījis stavu DIY stereo studiju. 

Jā, stereo. Izmantošu 2 telpas un starptelpu pa vidu starp tām.

Pirmajā telpā būs ģitāras kombis ar SM58 miķi pie skaļruņa. Restaurēts 1959. gadā PSRS ražotais Lomo 19A19 atradīsies kaut kur tālāk no ģitāras kombja, lai tvertu telpas ambienci. Šis mikrofons ir absolūta leģenda, ar ko man ir gods strādāt, un esmu nenormāli pateicīgs savam kolēģim Ansim, ka varēju izīrēt no viņa šo restaurēto muzeja eksponātu. Kā tas skan? Iztēlojies to PSRS 60-80to kino aktieru balsis- tik perfekti iekapsulētas siltā, taču presentā (presence) "kapsulā", kas reizē reducē skarbas augšējās frekvences ("iebūvēts" dīeseris). Otrajā telpā atradīsies basa kombis ar SM57 mikrofonu pie skaļruņa un latviešu ražotais Blue Encore 300 tvers ambienci. Bļaģ, ko es te daru, man jau sen būtu jāguļ, bet es lielos ar mikrofoniem. Nožēlojami. 

8/8/26 08:06 am - [info]ctulhu - Vēl par akustisko piesārņojumu.

Cilvēki te sc ierakstos un citur izsaka neapmierinātību ar autotransporta radīto troksni. Kas ir diezgan jocīgi ņemot vērā ka 1) autotransports kļūst aizvien klusāks dzinēju uzlabošanās dēļ un 2) galvenais akustiskā piesārņojuma avots ir skaļa mūzika

https://naktsmierurigai.org/2023/07/13/rigas-pasvaldibas-policija-vares-stingrak-versties-pret-skalas-muzikas-atskanosanu-ara-kafejnicas/

8/8/26 02:12 am - [info]ctulhu - Gari, krieviski. Palestīnas atbalstītājiem.

Я здесь. По крайней мере, так это выглядит для живых. Но внутри часы остановились. Часть меня осталась в ловушке между стальными контейнерами, запахом и оглушающей тишиной Бейт Шура. С того дня я хожу по этому миру как тень человека, которым я был раньше — пытаясь вернуться, но не находя пути назад.
Сейчас я стою здесь, у стены ангара. Я вижу их - живых. Они ходят в белых защитных комбинезонах, похожие на космонавтов, высадившихся на мертвой планете. Я слышу гул рефрижераторов. Этот звук я узнаю из тысячи. Глухой, монотонный рокот генераторов «Thermo King». Они работают на износ, чтобы холод не выпускал этот запах наружу. Но запах хитрее. Он проходит сквозь металл, сквозь фильтры масок, сквозь кожу.
Добро пожаловать в Механе Шура. База военного раввината. До 7 октября здесь было тихо. Сюда привозили погибших солдат - одного , двух в год. С уважением. В тишине.
Но потом мир перевернулся.
Я помню первый день. Грузовики. Не военные хаммеры , а обычные фуры, рефрижераторы для супермаркетов, грузовики с курами. Они стояли в очереди. Из них текла жидкость. На асфальте оставались темные, жирные лужи. Мы сыпали на них песок, чтобы не поскользнуться. Поскользнуться на человеке — это страшно.
Места катастрофически не хватало. Контейнеры поставили не на плацу - там было бы слишком заметно. Их нагромоздили в дальней части базы, плотным кольцом вокруг здания, где мы проводили осмотры. Целый город из железа.
И там, спустя неделю, началась физика, с которой мы не могли спорить. Рефрижераторы держали плюс четыре градуса. Не минус. Этого хватало для продуктов, но не для того, что лежало внутри неделями. Тела начали «отпускать». Они размораживались.
Начался ад, о котором не пишут в газетах. Жидкость.
Она была везде. Тела, которые мы не успевали проверить, лежали в коридорах на каталках, в ожидании очереди. Из мешков на пол капало, текло, лилось. Образовывались целые тяжелые, маслянистые лужи. Нельзя было пройти даже в туалет, чтобы не наступить в то, что еще вчера было человеком. Ты идёшь по коридору, и под ногами хлюпает.
Эта жижа вытекала из здания по желобам, по порогам, на улицу. Она пропитывала землю вокруг ангара. На выходе асфальт и грунт были черными и влажными, будто прошел сильный ливень. Но небо было чистым. Это был не дождь. Это были они.
Иногда мне казалось, что я иду домой по колено в этой жидкости. Обувь пришлось выбросить - подошвы впитали смерть, и ни одна хлорка это не брала.
Вы думаете, ад - это огонь? Нет. Ад - это белые мешки. Тысячи белых пакетов, сваленных в контейнерах.
Я — криминалист. Моя работа - факты. Отпечатки, генетика, зубные карты. До 7 октября я верил, что наука может объяснить всё. Что у смерти есть порядок. Но здесь порядка не было.
Нас поставили на опознание. Мы не были готовы. Никто не был готов. В комнате стояли столы из нержавейки. Холодно. Свет ламп - стерильный, безжалостный.
Это были не специальные мешки для трупов с молниями. У страны не было столько мешков. Это были просто огромные, плотные белые пакеты, как для мусора. Их горловины были намертво стянуты пластиковыми хомутами .
Развязать или расстегнуть их было невозможно. Мы просто резали их. Вспарывали плотный пластик ножами. Звук ножа, режущего натянутый полиэтилен, стал звуком нашего кошмара.
Иногда там был человек. Иногда - часть. Иногда - просто уголь. Маленький, размером с куклу, уголек.
Когда мы разрезали эти пакеты, на нас не просто смотрели мертвые. На нас вываливалась реальность. Разложившиеся внутренности, части тел, месиво.
Человек превращался в биомассу, в мусор. Ты смотришь на эту кашу и ловишь себя на дикой, парализующей мысли: «Я тоже такой. Внутри меня тоже просто слякоть, которая вытечет через неделю». Это осознание собственной ничтожности перед гниением ломало сильнее, чем вид смерти.
- Это ребенок? - спросил меня Йони в первый день. Йони - здоровый мужик, волонтёр ЗАКА, владелец пекарни.
У нас не было ни томографов, ни рентгена, чтобы просветить этот черный комок. Я наклонился ближе. ЗАКА, собирая тела, клали в пакет всё, что находили рядом: землю, осколки, вещи. Среди пепла и костей лежал оплавленный, деформированный предмет. Я узнал его по остаткам яркого цвета. Это была игрушечная машинка. Или то, что от нее осталось.
-Да, -выдавил я, чувствуя, как к горлу подступает тошнота. - Видишь машинку?
Мы не плакали. Там нельзя плакать. Слезы затуманивают защитные очки, а если ты снимешь очки - запах выжжет тебе глаза. Запах сладковатый, тяжелый, с привкусом железа и паленой резины.
Мы работали сменами по 12-14 часов. Выйти из этой зоны было нельзя. Мы мазали под носом «Викс», густо, до жжения. Мы жевали мятную жвачку, пачками, пока челюсти не сводило. Но к обеду вкус бутерброда был вкусом смерти.
Ты берешь еду, потому что надо поесть, чтобы не упасть, и чувствуешь этот вкус во рту. Ты не мог выбраться из этого ада, вся еда, все рецепторы -всё было в этом запахе.
Самое страшное было не увидеть тело. Самое страшное было увидеть деталь. Накрашенный ноготь. Татуировку с бабочкой. Обручальное кольцо на пальце, который лежал отдельно от руки. Это выбивало воздух из легких. Это была чья-то любовь, чья-то мама, чья-то дочь, которая еще вчера выбирала лак для ногтей. А сегодня я пытаюсь сопоставить ДНК, чтобы её могли похоронить.
Спрятаться было негде. Мы пытались защититься, называя это «биоматериалом». Но фоном работали израильские новости.
Там показывали лица. Живые, улыбающиеся. Родители плакали в камеру, рассказывая про своих детей. И вдруг та каша, которую ты только что проверял, превращалась в личность. Ты понимал: этот фрагмент - это та самая девочка, которая любила танцевать. Ты не мог убежать. Днем ты видел месиво, а вечером узнавал их души.
Мы работали бригадой. Это был единый конвейер, где каждый выполнял свою функцию: двое вскрывали и разбирали содержимое пакета, один фотографировал, следователь писал протокол. Рядом всегда были волонтеры ЗАКА, собирающие останки.
Я, как криминалист, имел право брать только тот материал, к которому был свободный доступ. Но этого часто было недостаточно.
Поэтому рядом, у того же стола, работали патологоанатомы.
Именно они срезали ногтевые пластины. Если тело было сильно обожжено - они делали разрез до кости, чтобы достать уцелевшую мышцу.
А когда тело превращалось в сплошной, обугленный комок, и взять пробу было неоткуда, они брали пилу. Они пилили кость прямо здесь, на расстоянии вытянутой руки от меня, чтобы добраться до костного мозга. Скрежет пилы и запах горелой костной пыли. Я смотрел на это и понимал: вот предел моей профессии. Это то, что они сделали с человеком.
Я возвращался домой поздно ночью. Снимал одежду в подъезде, складывал в пакет, выбрасывал в баки. Мылся кипятком. Тер кожу мочалкой до красных полос, до крови. Но запах был не на коже. Он был внутри носоглотки.
Моя жена, Анат, пыталась обнять меня. Я отстранялся. Я чувствовал себя заразным. Как будто смерть - это вирус, и я могу передать его ей и детям. Тела стояли перед глазами, они были абсолютно везде, даже в моей спальне.
- Что там, Дани? - спрашивала она тихо.
- Работаем, - отвечал я.
Вы спрашиваете, когда я сломался? Не тогда, когда я увидел младенца без головы. Профессионал во мне поставил блок: «Это биоматериал. Работай».
Я сломался позже.
Прошла неделя, может, две. Самая тяжелая работа была в разгаре. Мы работали на пределе, пытаясь найти хоть что-то, за что можно зацепиться для опознания, потому что от многих остались только обугленные фрагменты.
Я вернулся домой, чтобы поспать хоть три часа. Включил новости.
Я думал, мир плачет вместе с нами. Я думал, мир в ужасе. Но на экране я увидел Лондон. Париж. Нью-Йорк. Толпы людей. Тысячи.
Они несли плакаты. На них не было написано «Соболезнуем». На них было написано «Остановите геноцид», «Свободу Палестине», «Сопротивление оправдано».
Я смотрел на эти чистые, красивые лица студентов, активистов, правозащитников. Они кричали в мегафоны. Они улыбались. А у меня под ногтями, несмотря на перчатки, всё ещё была въевшаяся копоть от семьи из Кфар-Азы.
В тот момент что-то во мне оборвалось.
Мы там, в Шуре, дышали смертью, ходили по трупной жидкости, чтобы доказать, что эти люди жили. Мы собирали доказательства абсолютного, библейского зла. А мир говорил нам: «Вы лжете. А если не лжете, то вы это заслужили».
В интернете писали, что мы сами сожгли своих детей. Что изнасилований не было.
Я хотел взять этих студентов из Гарварда за шкирку и притащить в Шуру. В сектор 4. Я хотел ткнуть их носами в тот мешок, где лежала женщина с проволокой на руках и раздвинутыми ногами, таз которой был раздроблен от насилия перед тем, как ей выстрелили в лицо. Я хотел ткнуть их в мешок с девочкой-подростком, на гениталии которой выплеснули кислоту. Я хотел спросить их: «Это сопротивление? Это борьба за свободу?»
Я видел, как мир, который клялся «Никогда больше», вдруг сказал: «Ну, это зависит от контекста». Оказалось, что евреев можно сжигать, если у тебя есть правильный лозунг. Оказалось, что если жертва - еврей, то он сам виноват. Он «оккупант» в своем доме, в своей кровати, на музыкальном фестивале.
Это ломало меня сильнее, чем вид тел. Предательство мира. Одиночество. Мы здесь собирали своих детей по кусочкам пинцетами, а мир называл нас убийцами.
Посттравма не приходит сразу. Она подкрадывается.
Сначала пропал сон. Я закрывал глаза и видел вспышки: лица, раны, пакеты. Слышал шуршание пластика. Хруст разрезаемого пакета. Этот звук стал громче голоса моих детей. А потом начинался скрежет.
Потом пришли запахи. Я пошел с семьей в парк на День Независимости. Кто-то жарил мясо на мангале. Запах жареной плоти. Меня вырвало прямо на газон. Я упал на колени, закрывая голову руками, крича: «Не надо, не жгите их!». Люди смотрели. Анат плакала. Я понял, что я больше не здесь. Я всё ещё там, в контейнере.
Я пошел к врачу. В больничной кассе сказали - очередь три месяца. Я не мог ждать. Я пошел к частному психиатру. Дорогому, в чистом уютном кабинете.
Он послушал меня и сказал своим спокойным голосом:
- Вам нужно проработать эту травму.
В этот момент мне захотелось рассмеяться безумным смехом.
Проработать? Как «проработать» то, что я видел семью, связанную вместе проволокой и сожженную заживо? Как проработать знание о том, что человек превращается в мусор, в кашу, и что мир одобряет того зверя, который это сделал? Это не «травма», доктор. Это знание. И никакие таблетки его не сотрут.
Я перестал спать. Я смотрел на своих детей и видел их мертвыми. Я гладил дочь по голове и чувствовал под пальцами пробитый череп. Я стал опасен для них.
В тот день я снова открыл новости. Женщины из ООН сказали, что нет доказательств насилия. Нет доказательств. Я вспомнил тело девушки под номером 3042. Её разорванное белье. Её глаза, открытые, застывшие в немом крике, полном такого ужаса, который не сыграть ни в одном кино. «Нет доказательств».
Что-то щелкнуло во мне. Как перегоревшая лампочка.
Я понял, что не могу жить в мире, где зло называют добром. Где убийцам аплодируют на площадях, а жертв обвиняют в геноциде за то, что они посмели выжить и дать сдачи.
Я написал записку. Короткую.
«Я люблю вас. Но я не могу выключить этот запах. Простите, что я слаб. Мир сошел с ума, и я выхожу на этой остановке».
Но я не отправил её. Я не нажал на курок. Это было бы слишком просто.
Вместо этого я просто... остановился..
Теперь я здесь. Тень в Бейт Шура.
Я вижу моих коллег. У них трясутся руки, как тряслись у меня. Я вижу резервистов, которые возвращаются из Газы. У них пустые глаза - «взгляд на две тысячи ярдов». Они видели то же, что и я. Они видели туннели, где держали наших детей. Они видели дома, набитые оружием и «Майн Кампф» в детских комнатах.
А потом они возвращаются домой, открывают интернет и читают, что они - военные преступники. Что они совершают геноцид.
Вы, там, в Европе, в Америке. Вы, надевшие куфии вместо шарфов. Вы хоть понимаете, что вы наделали?
Вы не просто поддержали террор. Вы убили веру в человечество у тех, кто разгребал этот ад руками.
Вы убили меня. Не пуля, не ракета. Меня убило ваше равнодушие и ваше лицемерие. Ваше «Да, но...».
Послушайте меня. Того человека, которым я был, больше нет. Мне нечего терять.
Зло не останавливается на границах. То, что мы увидели в Шуре - ту жижу, в которую превратили людей, - это то, что они хотят сделать с вами. С каждым «неверным». С каждым, кто живет свободно.
Мы - щит. Мы приняли удар. Мы умираем от пуль и от тоски, от того, что сердце не выдерживает этой боли.
А вы стоите на площадях и плюете нам в спину.
Посмотрите в зеркало. Кого вы там видите? Потому что я, глядя отсюда, из тьмы Бейт Шуры, вижу, как ваша тьма подступает к вам. И когда она придет за вами - а она придет, - некому будет вас защитить. Мы кончились в коридорах Бейт Шуры, пытаясь доказать вам, что мы тоже люди.
Тишина. Только гул рефрижераторов. И запах. Запах правды, которую вы отказались узнать.
Алони Элинель

8/7/26 10:13 pm - [info]ulvs

Es ienīstu cilvēkus, kuri nespēj racionāli efektivizēt sevi. 


Kādus cilvēkus ienīsti tu? (vari neatbildēt, man vienalga; es vaicāju pieklājības pēc)



* ar "ienīstu" domāta mana emocionāla reakcija "man nepatīk dzīvē sev turēt apkārt cilvēkus, kuri [..]" - es vienkārši ļoti, ļoti nogurstu no viņu klātbūtnes, jo mans fokuss pamana elementus, kas ir absurdi viņu darbos un dažreiz arī domās (bet tas retāk)

8/7/26 05:47 pm - [info]ulvs

"The knowledge is real - it reliably guides action - yet it resists full articulation."

8/7/26 09:41 am - [info]dienasgramata

TV3.LV Kolumbijas karteļi nosūtījuši savus locekļus uz Ukrainu.
Powered by Sviesta Ciba