bet zeme sasmēlās pelnus un rīstīdamās skraidīja starp stabiem, kamēr viņu kāds nofotografēja tumsā ar zibspuldzi un viņa sastingu kā auns uz pāris gadsimtiem kuru laikā mums bija dots laiks saprast un apjaust un tad arī roboti sāka krist no debesīm un viņiem pār seju lija krāsa, ka tie vairs ne lāgā redzēja ne dzirdēja tik dikti viņu sensori bija apvainojušies un cilvēka prātu un spējām ka vienā rokā tie turēja lāpu bet ar otru mina pedāļus tādā velnišķīgā ātrumā ka mūsu darba ražīgums sāka šķist kā bērnu spēle salīdzinājumā ar tiem pastkaršu plašumiem, kas pie abiem sāniem piestiprināti pletās arvien garāki un līdumos sakustējās pamesti bērni ar rociņām plivinājās bet no kosmosa viņus nevarēja redzēt tādēļ inteliģentās bumbas ko vadīja kāds dispičeris vārdā american history x paņēma mūs aiz roka sun veda ārā pa logu tikai mēs negājām pretojāmies līdz izsauca pretoriešus un mūsu dispičers bija apjucis lika mums nodot mājasdarbus bet pats aizgāja šņukstēt aiz skapja kur atradās citu klašu burtnīcas un tintnīca tā pati pulverizatora iemiesotā un katalizatoru sagūstītā ar kuru mēs rokās sadevušies izsvilpām direktoru kailsalā lasīt mellenes tomātu mērcei