Par draņķi
Nu tas ir par mani, tipa. Šodien ar kolēgām sēžot svētku pusdienās, piektdiena takš – svētki, dzerot aliņu “saldajā”, vāvuļojām par to un šito, un izkristalizējās jautājums – nahuj tu dārgais draugs jenotiņ vēl nēesi krievos paņemts? Taka takš uz skolu jau aizaugusi, maģistros tu nemācies, pilnvērtīgs zollis sanāktu. Mja. Saruna izvērtās, ka varētu palikt pa militāro līniju, brauktu karot, lielo rubli varētu raut. Protams pastāv iespēja mājup pārbraukt cinka makintošā, bet tas nu tā.

Aizdomājos par to karošanu. Jāatzīst godīgi, sievietes un bērnus spridzināt man īpaši nekārojas un ar laidni dauzīt zobus kādam musulmanim arī nēesmu īsti kārs. Vot, kas mani tajā visā uzpariktē varētu saistīt ir marodierisms. Zemiski, bet sultāna pils zelta podu gan labprāt sadauzītu un mugursomā iebāztu. Nekas vairāk, tīri praktiski apsvērumi, nekā personīga.

Marodierus gaida tribunāls, a ko darīt...?