par rakuunu
Nu pzc...fakinais džournālis ir tāpēc, lai paustu mirkļa emocijas un pārdomas, maybe, maybe aj am crazi. Nez kāpēc sanāca tā, ka viens aliņš kafejnīcā Sams pārvērtās par mērenu piedzeršanos? Tā nu es šķīries no pudeles brāļiem laimīgi tenterēju mājup. Vecrīgā pie Dikensa (Elkor pub)pamanu aizdomīgu rosību. Traļa ļā, pļeijers uz ausim, lepni slāju un bez mazākās interese raugos kas pa desām. Un ko domājies trīs braši zēni ādas jakās, nu tā, uz gadiem divdesmit (klasisks urlas piemērs) acīmredzami skaidro savu vjuvpointu diviem (imho RTU programmēšanas) studentiņiem. Varbūt kļūdos, tik pat labi tie varēja būt pirmās vidusskolas nīkulīgie matemātikas olimpiāžu laureāti. Dzērušajā jenota prātā iezagās doma, ka laikam mazie HTML un PHP frīki ir nokļuvuši konfliktā ar kriminālo pasauli, un manā prātā atmodās sen noslāpētā un saprāta dzīlēs apraktā taisnīguma apziņa. Pieļauju ka pie vainas bija (un joprojām ir) izdzertais alkohols, kā arī Iļģuciemā pavadītie zēnības gadi. Viens no nīkuļiem likās kaut kur redzēts, tāpēc pārliecinošā solī devos klāt, apjautāties kā jaunatnei klājas, un vai nav, gadījuma pēc, sagadījušās kādas problēmas. Zēni, ar autobuss debesīs, stila drēbēm kaut ko nesakarīgu nomurmināja, savukārt turku ādās ģērbtie puiši bija krietni attapīgāki un momentāli pajautāja:"Čo nado?" Jenots jutās spēcigs un varens, kā iedvesmots droši apvaicājās:"Što pristal?" Adidas brandētās botās tērptais puikiņš nosvepstēja:"Ti čo ļeziš? Čo bļa, probļem malo?" Tālāk teksti sekoja kā ierasts, bļa bļāāā, ti čo... etc. Laikam zēni negribēja kauties, nikulīgie pirmās vidusskolas, vai NDĢ, vai 3. vsk, vai 2 vsk. varbūt arī 1 kursa studentiņi viņiem likās kā viegls mērķis kurš kapitulēs bez cīņas, bet te uzradās viens galvā sapisies jenots ar hokeja inventāru padusē un izjauca visu viņu pasākumu. Tā nobļakājāmies, pagrūstījām plecus, nosolijāmies viens otru nosist pie pirmas izdevības un šķīrāmies. Turku jakās tērptie zēni devās tālāk Vecrigas labirintos bet smerdelīši ne vārda neteikuši pazuda Pupu Loundža ieliņā. Nāvīgais niknums uz frīkiem, nu nīkuļi, totālākie. Stāv apdirsušies, uztraucās par mammas doto rubeli, dīzeļ biksēs ietērpušies. Nevaru ciest šitos pareizos centra bērnus, kuriem dzīvē viss it kā ira, bet pats ir apaļa nulle, to vien tik mak kā krogū notriekt vecāku dotos santīmus runājot ar paziņam par "būtisko". Nīkuļi. Iedomājos kas notiktos ar tadu 1 vsk. skolnieku kuru nomestu 1996 gadā, Ilgā, spēļu automātu zālē, kad notiek kautiņš starp latviešu un krievu skolu. Bail paliek...
Nu bet pats jau es ar esmu nīkulis. Vai manī pamostos taisnīguma apziņa, ja es instinktīvi justu, ka turku jakās terptie zēni arī ir pavadījuši gadus austrumu cīņu un kikboksa nodarbībās? Nē, nepamostos, es justu ka varu atrauties pa tāsi, un klusi dungodams meldiju pleijera pavadībā tipinātu vien tālāk. Sūdīgi, bet tā ir atziņa, kuru es nevaru noliegt....
Vēl viens BB&Cola un es eju aijā. Anyway, man ir kauns no sevis...