Par transporta vienībām
Mazā puišeļa slapjie sapņi. Tikai tā var nosaukt sajūtas ar kādām šorīt atvēru savas aizpampušās ačteles. Īsti nezinu ko es tur sasapņojos, bet diena iestājās ar apziņu, ka vajadzētu nomainīt auto. Šādas apziņas man uznāk ik pa laikam, bet šorīt tā bija izteikti klīniska. Ziemā bija džips, protams džipu tā arī neiegādājos, tad bij vēl šis un tas, un tas un šitais. Bet tagad atkal iet gaisā kārtējā avantūra, kuras rezultātā var cerēt nomainīt riteņus. Pagaidām vizinos ar auto Mazda MX-6, kas it kā skaitās Dārgās lolojums. (Ja vien Jūs zinātu ar kādām šausmām es parasti dodos uz servisu viņu izņemt, ja pirms tam kaut kas nodevīgi ir ieklaudzējies).
Mazdiņa protams ir apsveicama transporta vienība, bet sev par nelaimi nejauši iekāpu viena paziņas rateļos, no kura izkāpu ar trīcošām rokām un mazā cilvēka sajūtu sirdī. And the new target is – Mitsubishi 3000 GT. Šitādas rotaļlietas kiko ēsu, un nelīdzsvarotos prātos (tādā kā man) iedveš nedzēšamu iekāri.

Ir gan viens destruktīvs stulbums, ar moci neesmu braucis jau divas nedēļas, un mazdu esmu lietojis tikai vienu reizi pēdējās nedēļas laikā. Dzīvoju, strādāju centrā, nav jau īsti kur braukt, visur izstaigājos ar kājām. Arī gonka Rīga – Jūrmala ir jāaizmirst, pēdējoreiz, kad mani atļauto 70 vietā paņēma uz 129, knapi atpirkos ar rubuļiem, un, ja vēl kaut reizīti, kaut vai pa jostām, vai gaismām, un bay bay autovadītāja prieki. So, auto tikai tikdaudz, lai pasēdētu pagalmā, padārdinātu mūziku? Nu piedodiet, tas taču ir smieklīgi!

Tagad klausos 2fast2furious soundtraku un gremdējos saldsērīgās atmiņās par Vācijas autobāņiem.