Par encikletiem vēl, un no offence to stiprais dzimums.
Gadījumiņi iz vētrainās jaunības tā teikt.
Saulainajā 1998. gadā trakais jenoc bija uzbūvējis savu pirmo panniņu. (Ungāru motocikls Pannonia, ražoja no 1959 līdz 1975 gadam). Bija savāktas trīs uz to laiku, no kurām salikts viens smuks un ejošs. Tā nu es tur ļurināju pa Jūrmalas melnajām ieliņām, jo ne tiesību man, ne nummura motociklam nebij. Kā jau tas vasarā Jūrmalā iegadās, ikotrajā mājā katru vakaru tiek rīkoti dārza svētki, kuri piecdesmit procentu gadījumos pārvēršas par zvērīgu kodienu. Nu lūk ierados, ka es vienā tādā eventiņā ar tendencīti uz spirtotajiem dzērieniem, nu un aizķēros. Tas kā es tur izpildījos griežot saulītes vai vizinot spiedzošus skuķīšus nav būtiski, jo labākais sekoja pēc tam. Šausmīgs aukstums, drebuļi, bet nevaru atvērt acis, jo šausmīgi nāk miegs. Man guļ blakām kaut kas smags un liels, kuru esmu apskāvis kā meiteni. Caur murgainajiem drebuļiem dzirdu : “Mārcīt, Mārcīt, kas ar Tevi?!” Noņurdu ka viss labi un trīcēdams guļu tālāk. Smalkā balstiņa turpina tincināt:” Ak kungs, kas noticis, vai Tu vesels.” Saprotot, ka balstiņa pieder omei noņurdu lai liek mani mierā un ļauj gulēt tālāk. Tad kad babulis mani sāka raustīt aiz krāgas, atvēru acis un man skatam pavērās sekojoša ainava - apmēram seši no rīta, dzied putni, ceļas migla, guļu uz zemes, rasainajā zālē un esmu apskāvis savu mocīti. Apjausdams situācijas debilismu, piecēlu moci, iestūmu šķūnītī un gāju tālāk sust uz māju. No rīta pētot pagalmu, un secinot, ka kritiena pēdas un bremzēšanas sliedes zālienā nav atrodamas uzmodelēju sekojošu notikumu rekonstrukciju – esmu rātni iebraucis pagalmiņā, apstājies, un ar visu dampi lēnām nošļucis gar zemi, kur arī palicis.
Jā, biju šmigā kā lācis.



Tā pati vasara – vasaras kafetērija. Sarunas pie aliņa:” Es bļa, tu ko bļa, es bļa nevaru ratā uzcelt?!!” Slaids iesildīšanās loks, un rāviens gaisā, ratu ta es uzcēlu, tikai žēl ka augstāk nekā pats to vēlētos. Novilku atmuguriski, un vēl tagad kā palēninātā filmā atceros kadrus kad es lidoju atmuguriski, ar skatu uz priekšu - enciklets gaisā uzmet iespaidīgu salto un piezemējas kā malkas klēpis uz plītiņas skārda.

Tā pati vasara – augusts, Hermeja pasākums iekš Nemo. Esmu jau ticis pie baltajiem nummuriem, lepni kopā ar parādi ierodos eventā. Alkoholam – Nē! Viss ar glanci, apsveicinies ar vīreļiem, gudri padirs par dzelžiem, viens aliņš uz visu nakti. Naktī jābrauc mājup. Protams ka šādos pasākumos neiztikt bez modrajiem ceļu policijas darboņiem, kuri ieradušies no galvaspilsētas savos lepnajos volvo automobīļos. Nomet mani mierā, pēc neilgām pārrunām manas tiesības, kuras daiļo tikai bē kategorijas burtiņš pārceļo policijas mapītē un manā makā nonāk baltā ceduļka. Izlūdzos, lai moču nost vis neņem, aizstumšos tip. Nu ja, stūmos, līdz pirmajai šķērsielai un prom. Naktī iekūlos kaimiņmājas “dārza svētku eventā”, pieliku acis no bēdām par nozaudētajām tiesībām un likos aijā. No rīta jābrauc pēc pohaliņa. Un ko domājies, ļurinu ka es pa Mellužu prospektu, no kreisās puses puses piebrauc mocis, gribu jau smaidot jamam pamāt ar roku, bet ka tavu neražu, baltais policijas bembis uz kura sēdošais draņķis laipni smaidīdams lūr man virsū. Aš auksts gar kauliem nogāja, un tajā mirklī no aizmugures ieskanējās megafons:” Motocikla vadītāj, ar tādu un tādu nummuru lūdzu apstājaties brauktuves labajā malā”. Palūru atpakaļ, volvīzers! Ments uz blakusbraucošā moča ļauni smīn. Sapratu ka esmu paņemts po polnoj programme. Ar panniņu no bembja vagu nepaņemsi. Man par skādi volviķī sēdēja tas pats ments, kurš naktī mani bija palaidis neatņemot motociklu. Maita, tēloja apvainoto, pievilto, un vispār, puišel, ko tu atļaujies. Izdrāza visos cohteros. Bet nekas, tagad jau to atceros kā jautru stāstu pie alusglāzes.

Nākamā vasara, augusts. Mana panna ir izjaukta, naudas krāsošanai nav, garažu rotā dzelžu kaudzes un pie griestiem piekārts rāmis. Braukt gribās kā zaķim kniebties martā. Muzeja vecis saka – reku mana poņa, iesvil dzīvībiņu, varēsi uz parādi braukt. Līkop. Dzīvībiņu es viņam ielaidu ātrāk nekā vecis to bija gaidījis un viens vīkends man sanāca ar mocikletu. Kā pa nelaimi iegadījās Hermeja pasākums iekš Nemo. Nu kā tad tur bez mums - jūrmalas aizvēja puikām. Ar visu muzeja tarataiku, kuram vēl mellie nummuri virsū pa mums vien zināmajiem celiņiem ieradāmies “eventā”. Protams, ka ačeles pilnas. Tusiņš aiziet uz urrā. Tiek nofraktēti kaut kādi zaķi, dzeram aliņus, griežam danci, nu tjip pasākums izdevies. Zaķis prasa :” A tev mocis ir?” Lepnā balsī paziņoju, ka jā, ko ta šī iedomājās, es bez moča, varu hoķ uz munameģi aizvest ja vēlas. Nu labi, pie tā arī paliekam. Dzeram tālāk, naudiņa sāk katastrofāli iet uz beigām, un tiek nolemts, ka ka pietiks te to dārgo alu (0,4 LVL !) tempt, jāaizšauj uz Latvijas naftu pēc poiles. Runāts darīts, sitam pa kurbuļiem, un braucam no Nemo ārā. Tur tāds viltīgs celiņš no Nemo iziet tieši līdz LN, nav gar mentiem jābrauc. Velkam pa celiņu. Čoms ar savu nofraktēto zaķi aizmugurē aiziet pa priekšu, es kaut ko čikājos, nu un tad kad piedabūju veco mērgli izkustēties dzinu čomu rokā. Celiņš ir varen viltīgs, ar strauju pagriezienu vienuviet, bet naktī šmigā izskatās, ka iet pa taisno. Nu un kā jau mans vērīgais lasītājs būs nojautis, pēdējā mirklī rāvu iekšā tajā nelaimīgajā viņķelī, un protams neierakstījos. Smukā līdaciņā ievilku ar rumpi tieši priedē. Mocis laimīgi priedē netrāpija a nabaga zaķis kaut kur aizkūleņoja pa mētrām. Tjomka. Atgriežās apziņa, šmiga gandrīz izgājusi, aptaustu rumpi, viss tjipa kustās, tikai nežēlīgi sāp, un ūzām viens sters gandrīz norauts. Kā zibes no skaidrām debesīm – zaķis! Uzsvempjos rāpus un rāpoju pa mētrām skuķi meklēdams:” zaķi, zaķi!”. Klusums, domāju – nu ir žopa, gadi ka likts. Skatos pāris metru tālāk guļ rumpis. Drudžaini pierāpoju klāt: “zaķi, zaķi..”. Skuķis paver acis, paskatās uz mani un nosvepst :”pidars”. Neklausoties tālāk sekojošo lamuvārdu gūzmu sāku skuķa uzmanīgu izmeklēšanu. Vesels maita. Skuķis pieceļas, kritiski nopēta sevi, tad mani: “Bļa, jaka saplēsta un elkonis nobrāzts, labi, huiņa, tagad vajag iedzert, tas tur vēl brauks?” Un norāda uz tālāk guļošo mocikletu. Es biju uz pauzes. Labu laiku. Neko, brauca, tikai labs daudzums no manām pannas detaļām vēlāk pārceļoja uz motoveča panneli. Bet zaķis bij labs, ar pautiem. Respect.

Nu un vēl visādi pigori bijuši. Vakar naktī vizinoties knābīti apsaldēju, šodien visu dienu čurāt gribas, bet toties ir lepna
bilde sanākusi.