Šo es sapratu vēl labus 10 gadus atpakaļ- uz Monako var aizbraukt uz dienu, dziivojot kaadaa nomaljaakaa miestaa, apskatiit dastaprimečaķeļnosķi. Ieplānot Monako kā savu galveno pieturas punktu ir lekt pāri savai pakaļai un izskatīties pēc apskrubuša postpadomju tūrista, par kuriem citā settingā mēs paši ņirgātos. Nav psihoemocionāla komforta. Manu trauksmi, vismaz, menedžē atrašanās vietās un situācijās, kur es nešaubīgi iederos, pareizajā komforta līmenī, bet tajā pašā laikā atstājot pietiekamu buferi arī neparedzētām situācijām, vai vienkārši kaprīzēm, kas nerada nepārdomātu ilgtermiņa spriedzi budžetā. Nu jā, un mani laikam tik ļoti necep, ka kādam ir vairāk.