Par Depo
Radies priekšstats, ka vidējais statistikais cibiņš apmeklē naktslokālu Depo, un ja man sagribētos satikt randomu cibiņu, tad jādodas tik tur. Atzīšos, nekad neesmu bijis, bet lasot komentārus par šo vietu vesela gada garumā, kur tiek stāstīts, ak cik gan kruts tuss bij iekš depo, gribot negribot vienreiz tur būs jāaizčāpo.
Palasījos, ka tur esot bijis Nirvanas vakars, apskatījos savos mp3 arhīvos un sapīcis konstatēju ka Nirvanas tur nav (tagad jau ir). Mājās bija vesela čupa ar kasetēm. Savulaik, japāņu kasešu magnetafons ar mistisku vadiņu bija pieslēgts pie Rīgas radio rūpnīcas pastiprinātāja, tas savukārt tālāk pie “deviņdesmitniecēm” un dzīvokli piedārdināja Nirvanas trokšņi. No tiem laikiem man ir palikušas ar divniekiem piesētas vidusskolas liecības, garmatainas bildes un baltās rētas uz kreisās rokas, kur var labi saskatīt vienas drostaliņas vārdu un anarhijas zīmi. Imho, roku graizīšana ir bijis viens no lielākajiem tupumiem ever, ko esmu sastrādājis, jo katru vasaru, šīs rētas smuki balo uz brūni nosauļotas rokas. Vēee , tas ir tik pat debili cik tetovēties, jo ja šobrīd šī zīme vai vārds, ko ietetovē rumpī tev ir būtisks, tad diez vai tā būs pēc gadiem desmit vai divpadsmit