Par dienas rezjumē
Cik dīvaini, it kā vienubrīd tu esi normāls cilvēks, bet pēc brīža jau kļūsti par idiotu. Par nesavaldīgu, sabiedrībā dezorientētu muļķi, kurš rīkojas emociju iespaidā. Apkārt visi ir tik gudri un paštaisni, ka patvērumu var rast ja nu vienīgi sevī. Apsēsties mežā uz celma un patverties. Tā tupa nīkulīgi dirnēt un gaidīt, kad kāds tevi pažēlos, atnāks, uzklausīs, notrauks asaru un ieklausīsies tavā sāpē. Pirmais – nevienu tas nepis, pat tavus tuvākos nē, un ja kāda problēma ir, tad visticamāk pats to esi izdomājis. Otrkārt, nevienu tas nepis, ja nespēj kādu iežēlināt, tad ciet vienatnē. Treškārt – nevienu tas nepis, jo žēlojas un cieš tikai mīkstie.

Pasēdēju mežā uz celma, atkūlos līdz birojam (neapdzīvots tas pat šķiet omulīgs, jo varu pīpēt pie galda), kulšos tālāk, jo esmu pārāk gļēvs, lai eskalētu problēmas līdz „Degpunktam”, un atgriežoties es būšu tas pats piedodošais Mārtiņš, kurš klusējot kaut ko norīs. Tā nu es te sēžu un pārdzīvoju savu gļēvumu, jo tur kur tiešām vajag pist ar dūri purnā tikai bābiski nokviecos un izmūku no telpas.

Tāda ir realitāte