Pirms kāda laika es jau izvirzīju tēzi, ka, manuprāt, sabiedriskajā morālē ir trīs pakāpes:

1) visi, kas var, zog(vai teiksim dara citas neētiskas lietas) un ar to lielās, un tas neskaitās nekas slikts;

2) daudzi, kas var, zog, bet ar to nelielās un izliekās daudz labāki. kad viņus atklāj, viņi spirinās un sabiedrībā zagšana un spirināšanās skaitās neforši, bet ne ļoti nopietni;

3) daudzi, kas var, zog, bet ar to nelielās un ja viņus pieķer, viņi lido kā korķi, un paši klusē lupatiņā, ja ir vainīgi.

Man ir sajūta, ka (1) variants ir tādās valstīs kā varbūt Krievija, Uganda un Mozambika, (2) variants ir tādās, kā Latvija, Igaunija un, teiksim, Polija un (3) variants ir tādās vietās, kā Skandināvija, Kanāda u.c.

Un te būtiski ir, lai visi sabiedrībā publiski apstiprina ētikas svarīgumu. Tas, ja atklājas, ka kāds dara neētiskas lietas, ir pamats viņu izmest no attiecīgā sabiedrības daļas, nevis klārēt, ka visi viņi tādi.

Respektīvi, ir pareizi, ka Raudseps vārdos iestājas par ētiskumu. Ja viņš pats ir rīkojies neētiski, tad ir jākar pie attiecīgā lieluma kāķa, nevis jāsaka, ka labāk, lai viņš būtu klusējis un netraucējis citiem grābt.

Sanbāk tāda zināma divkosība, kas, manuprāt, ir sabiedrībai kudiš noderīgāka, nekā pusatklāta laupīšana a la 80-90o.