Nu, čurka vispār tāds abstrakts jēdziens. Vai ta mums pašiem trūkst tādu, kas alkst pēc Ulmaņa tuklā vaiga, vai, nedod dies, pēc Putina tankiem? Par revolucinālo cīņu romantiku arī nekā jauna - no vikingu uzplaukuma (par ko gan vēsturnieki vēl strīdas), līdz Čegivarām un sarkanajiem streļķiem. Vieniem vecumdienās, kas nu līdz tādām nodzīvo, ir sarunas par to, kā meitas lenktas, citiem par to, kā baltie šauti.

Bet, ja par arābiem, Ēģiptē, cik saprotu, vismaz ir opozīcija, kas sprēgā. Gan jau ar laiku un caur līķiem tiks arī līdz demokrātijai. Vien labi, ka mūs tur nav.