Nu jau, nu jau. Mēs te apskatījām piemērus ar cilviņiem, kas '41. un '44. aizmuka uz rietumiem. Ok, pieņemsim, ka tas bija ļoti gļēvi un nodevīgi un nepatriotiski; bet ko darīsim ar tiem, kuri neaizmuka, bet kurus pa pilnam sakrāva vagonos un aizveda austrumu virzienā? Viņiem arī tur ne reti nācās nomirt, atstājot vai neatstājot aiz sevis pēcnākamus, kas tikpat labi varētu būt ar Krievijas pasēm, bet dvēselē burjati, mandžūrieši vai vienkārši sibirjaki. Tiem arī liksim obligāti nacionalizēties atpakaļ, lai atgūtu namiņus, kur pilnīgi iespējams vēl ir laužņa pēdas durvīs palikušas no '44-49 perioda represijām?

Precizēšu, es runāju par to, ka ja šķiet negodīgi, ka atdod īpašumus tiem rietumu atvašu latviešiem, jo viņi scukkas, lūk izglābās un eventuāli dzīvoja kā nieres taukos; tad tik pat labi mēs to pašu vieglu sirdi attiecināsim uz visiem nemucēju, bet ar varu izvesto atvasēm, tb, grozies kā gribi, bet kļūsti par latišu pasē un dvēselē?