Es to aptveru :) es saku, ka nav godīgi kādam neatdot mammas, vecmammas vai vecvecmammas īpašumu tamdēļ, ka 2. pasaules kara dēļ tev ir nepareiza pase un tu kaut kā nevēlies viņu mainīt, jo jūti, ka šai pusē diez ko dzīve nesaliksies tev saprotamā un sirdij tuvā veidā!

Var 100 gadus diskutēt par to, vai tas ir patriotiski vai tizli denacionalizēt īpašumu, kas tev "morāli" nepieder, jo tu 60 gadus par to neesi rūpējies, tad pārdot krievam (vai pasargdies, ebrejam :)) un aizpirst uz Floridu, bet pamatā runa ir par konsekvenci un principu. Šai gadījumā (realitātē) ir tā, ka īpašumu atdod vēsturisko īpašnieku mantiniekam, neatkarīgi no pases krāsas un man šķiet, ka tā būtu baigā diktatūra un autoritārisms - spiest mainīt pilsonību, pasi un likt tev dzīvot šeitan, kur iespējams, pilnīgi nekas nepatīk, nesaista un neinteresē. Es zinu dažus sekmīgus repatriācijas piemērus, faktiski tikai vienu tādu pilnīgi tīru un apdziedamu, kaut arī persona ir saglabājusi ASV pilsonību, tomēr jau gadus 15 dzīvo šeit, ir precējusies ar vietējo smuko latviešu puisi un ar 3 bērniņiem kādā Vidzemes novadā, pat ne Rīgā maksā, maksā nodoklīšus lokāli. Lielākā daļa agrāk vai vēlāk "aizpirž atpakaļ uz Floridu", jo nevar izturēt tik daudz ko.