Manuprāt, nav īsti korekti no tiesiskās paļāvības principa. Tavi vecvecāki vai vecvecvecāki dzīvoja, dzīvoja, pārlaiduši makten jauko 20.gs sākumu, kurā principā izdzīvošanas iespēja jau vien šķiet tāds kā brīnums, sakasīja latiņus un uzkleķēja mājiņu, sagaidīja nākamo kariņu un nolēma, ka laikam labāk tomēr jāņem kājas pār pleciem, kamēr vēl ir, aizdodas trimdā. Mājiņa paliek iepakaļus - un vienā dienā atjaunojas, tipa, LR un vei, īpašnieku mantinieki var pieteikties. Tiktāl nevajadzētu rasties jautājumiem. Ar kādām tiesībām valsts drīkstētu diktēt personām, kur viņām dzīvot un kur maksāt nodokļus un kādas krāsas pasīti izmantot identifikācijai? Ja es uzbūvēju māju Papua Jaungvinejā, tā ir mana māja un punkts. Es pati varu dzīvot Surinamā un maniem bērniem joprojām neatkarīgi no valstiskās piederības ir tiesības uz manu Papua īpašumu.