Par “the way of living”
Vakar nāvīgi niezēja kājas, nu nāvīgi. Tā kā meitenes balstiņa Milzkalnā paziņoja, ka viņi vēl tā kā ne, atmetu lepnumu uz laidu uz Žagarkalnu. Pirmais nobrauciens sezonā , uuu, tas ir tas pats kas pirmais brauciens ar moci aprīlī, tas pats, kas pirmais sekss mūžā. Tā nu es tur ņēmos pa to kalnu, līdz man atkal atgriezās pagājušā gada besis – mazie snoverēni. Bez rindas pie bugeļa, guļ kalna vidū, bet vislabākie exemplāri protams ir tie- Burtona dēlis, Westbach jaka, apenes ar laikam brandētas, sēž kalna vidū un velk papirantu. Domāju, nū bļin, ahūnais stuffs, laikam sponsoru, džeks laikam baigais snowers. Skatos, brandētie bērni ceļās un ar mokām nolaiza kalnu līdz lejai. Ptfu bļa. Un tad Dārgā man izstāstīja to viņai mazā māsiņa paskaidroja. Nav obligāti kruta braukt ar dēli, krutāk ir tad, ja tas ka tu dēļo ir stils, kind “way of living”, “being cool” and so on. Visu izsaka stuffs. Nē nu es piekrītu, ka rossi jakā un westbach biksēs tagad es jūtos ērtāk, nekā tad kad savulaik slēpot mācījos ar antīkiem fišeriem, un adidas sporta biksēm kājās. Bet ja tu nemāki neko, nahuj tev vajadzīgs profu stuffs? “Way of being cool?”

Updatz: ā, un nahuj Žgarkalnā vajag Uvex ķiveri un Spy brilles? Baigās rampas? Nāvīgais ātrums ar sniegpārslām sejā? spēcīga saule? 18 metrīgs džamps? ko a?
Dafai smerdelīgie pokemoni, paskaidrojiet man, vecam iesīkstējušam cilvēkam, nahuj tas vajadzīgs?