Par teijāteri un "augsto" sab-bu.
Kā jau rakstīju – vakar tiku aizgājis uz teijāteri. “Jaunās” “Latvijas avīzes” ”prezentācija”. Viss bija nāvīgi mīļi, pat ģimeniski, un tā iemesla dēļ arī aizlaidos tūlīt pēc izrādes. Izrāde gan bija diezgan smaga, pie beigām gandrīz lūpa sāka raustīties. Ļoti aizkustināja Strengas centieni traģēdiju apspēlēt ar sarkastisku humoru. Klausoties zāles smieklos, likās ka saaicinātie ļautiņi – dažāda kalibra un raudzes skribenti, izdevēji, reklāmisti un lielie klienti spēj samanīt tikai šo komisko momentu, zem kura slēpās liela traģēdija, kura auditorijai it kā gāja secen. Likās ka Vazdikas acīs, sajūtot savu tēlu bija asaras – bet mūsu kultūras elite tik smej zirga smieklus. Un lai cik tas jocīgi neliktos, publika lielākoties bij ar “stāžu”, tādi nobrieduši cilvēki, par kuru tupumu tik ļoti brīnījās zaļoksnējais jenots. Mja, izrāde mani aizkustināja, vēl tagad nelaiž vaļā, tāpēc atkal cenšos no visa distancēties veselīgi paņirgājoties par “radošo inteliģenci”, kura nespēdama šaj maziskajai sab-bai iztirgot savu augsto domu, finansiālu problēmu nomākti sēž pie vienas kafijas trīs stundas kafēnācijā. :DDDD