>>>> par apvītušiem pusmūža babuļiem kuru vienīgā dvēseles barība ir atmiņas...

Ne tikai atmiņas, bet arī mega sāpe par to, ka jums te, laimīgajiem, viegli dzīvot, a man - edz, kā dzīvē iznāca (tas nekas, ka cēlonis ir pašas kosmiskais stulbums). Un nevaldāmas, sapņainas ilgas atgriezties atpakaļ laikā, lai piedzīvotu to visu vēlreiz (ne jau nu labotu, protams).

Nekāda žēluma pret šitādiem.