par "augsto"
Karoč tā, pirmais darba ikrīta triecienvilnis ir pārvarēts un nesteidzīgi gremojot līdz riebumam apnikušo narvesen sviestmaizi var paskatīties kas jauns darās pasaulē. Delfi mani šodien neinteresē, pat TVNET kriminālziņas nē. Priekš kam man zināt kas notiek pasaulē, ja reiz esmu atzinis sevi par pilnvērtīgu primātu kuram ir netverams augsto domu lidojums. Iepriekš lasot SC intelektuālo snobu jūsmīgos kviecienus par filmu Malholandas ceļs, šķendējos pie sevis, ka šo izcilo garadarbu nēesmu redzējis un nevaru pievienoties saturiskām diskusijām par Deivida Linča daiļradi. Vo, vakar pārvilkos no akmeņlauztuvēm, ielīdu migā un ar cerībā mirdzošām acīm gaidīju pa TV3 solīto Malholandas ceļu. Es jutu, ka no mūsdienu kultūras eksperta statusa mani šķir tikai šī filma, kuru noskatoties būšu aplaimots un dižiem darbiem iedvesmots. Cīnoties ar miegu un neciksen apēstās desmaizes garšu mutē tomēr nomocīju to “dižkino” līdz beigām. Rezumējums – pošļi nahuj. Es tomēr laikam esmu plebejs, kuram nepienākas sēdēt kādā smalkā restorāna/blūzbārā, atšaujot mazo pirkstiņu dzert baltu ekspresso, ik pa brīdim iemalkojot viski s sodovoj un runāt par “būtisko” mākslā, kino un teātrī. Lepoties ar paziņām jauno talantu vidū un sakariem Saeimā. Man laikam pieklājas paņemt boņuku null zīben uz diviem, divas lielās kino kolas, un skatoties, kā filmas sākumā apvainotais labais uz filmas beigām iedo pa rīkli sliktajam, piedzerties, un izejot no filmu mājas uzreiz aizmirst par ko tas mūvijs bija, nevis ar gudru ģīmi spriedelēt par režisora simbolu valodu. Pošļi nahuj!