Par krīzēm un nedienām
Atceros reiz gadījumu iz savas bērnības, no tik dziļas, kad es vēl pat valūtas veikalu nebiju redzējis. Lūk, man vienmēr visu vajadzēja zināt, saprast kas un kā un iespējams, ka vārds "kāpēc" maniem vecākiem bija noriebies kā rūgta nāve.
Nu lūk, atceros kaut kur televizōrā vai kurnebūt biju dzirdējis, ka ārzemēs, tur kapitālismā, visi ir vai nu bagāti vai nabagi. Nu ķipa, ka bagātie ir tik bagāti ka nabagajiem pat nav ko ēst un tā tālāk. Īsti izpratnes par to, kā ir tad kad nav ko ēst man nebija, savukārt bagātība iemiesojās kaimiņpuikas mašīnītē uz vadiņa.

Cieši apņēmies tik ar šo jautājumu skaidrībā vērsos pie Onslova.
-Tēt, a tēt, ja mēs dzīvotu tajā pūstošajā kapitālismā nevis plaukstošajā sociālismā, mēs būtu bagāti vai nabagi?
Onslovs nolika malā ķelli ar kuru tobrīd apmeta garāžu, aizīpēja Kosmosu un noteica:
-Mēs nebūtu ne bagāti, ne nabagi. Mēs būtu pārtikuši, jo esam strādīgi, bet neesam zagļi.