par vīkendu
Klausoties Willow Farma dziesmu “Diena Septītā” aizdomājos, ka labāk gan būtu pa tiesi tā, ka svētdienas nekad mums nepienāktu. Piemēram šosvēdien, kā tas nereti ir gadījies arī agrāk, biju nīgrs, nerunīgs, man bija drudzis un auksti sviedri. Domāju par Lielā Ķīnas mūra diženumu, par augstāko patiesību Tibetas kalnos un spāņu inkvizīciju savā organismā. “Māksla rodas mokās”, ir secinājums kas man radās svētdien no rīta aplūkojot telpu, kur notikās sestdienas nakts svinības. Pasākuma mēmie liecinieki, kuri bija izmētāti pa telpas grīdu un galdu, kopā ar kamīnu, kura izdedži klāja pusi grīdas veidoja smuku kluso dabu :”Klusums pēc vētras” un uzdzina pārdomas par to, kāpēc sabruka diženā Romas Impērija.