par līdējiem
Atceros laikus, kad reklāmas aģentūra N uz tabakas klienta mītiņiem saviem darbiniekiem izdalīja klienta ražotās cigas, jo tie vēl bija laiki, kad šādos brīfingos varēja arī brīvi uzvilkt dūmu un neviens astmatiķis nebrēca balsī piesaukdams savas tiesības un lielās māsas Eiropas regulas. To sauca par lojalitātes izrādīšanu klientam.
Automašīnistu mītiņos nedod dievs bija piesaukt faktu ka Tev pašam ir cita marka, tikai tāpēc, ka klienta produkcijai sūkā tehniskie parametri vai salons atgādina bērnudārznieka izpausmes ar lego konstruktoru.
Nedod dievs pārtikas ražotājam nolikt konkurenta mazos cukuriņus vai pieniņus. Ļimonadņikam citu minerālūdeni vai haitekistam ļaut ieraudzīt ka Tev ir citas markas projektors.
Un visi trīcēja un drebēja, lai tik izpatiktu labajam klientam, kurš iespējams pat arī samaksās. Ja labi uzvedīsieties, protams. Ar laiku tas ir pārgājis un mazais cilvēks ir atskārtis, ka arī viņam ir tiesības uz viedokli vai izvēli. Tagad neviens mobiļņikus kabatā vairs neslēpj un par cukuriem ar neraizējas, nu varbūt nedaudz, un tikai tāds kuram kalpības gars iezīsts līdz ar mātes pienu.
Nu lūk, kā jau noskaidrojām tas ir gājis un pagājis, tikai šis laiks ir izaudzinājis "prasīgo", "pieredzējušo" un nozarē "atzīto speciālistu" paaudzi.
Skatīt lietu pēc būtības ir juristu iecienīts teiciens, kuru par nelaimi nākas lietot aizvien biežāk un biežāk. Ja pretējā pusē ir cilvēks ar visām manis minētajām kvalitātēm, kurām vēl nereti ir piekabināts kāds diploms un 6 mēnešu kurss kaut kur nebūt aiz robežām, tad šis cilvēks iedomājas, ka var atļauties nezin ko. Pirmkārt - distancēties no jautājuma pēc būtības bet sākt piepisties sīkumiem. Manuprāt tā ir neprofesionalitātes pazīme, ko cilvēks mēģina slēpt nodarbojoties ar subjektīviem uzbraucieniem par to ka viņam nepatīk tas bannera vai žurnāla formāts. Par TV nemaz nerunājot. Savā laikā šie izlaistie mērgļi bija pieraduši ar lineālīti svītrot programmas kas viņiem nepatīk un aģentūra tikai piekrītoši māja ar galvu. Tagad, kad viņam pasaka ka plānotā un sasniegtā auditorija būs tāda vai šāda 3% nobīdē sadalīta pa definētajām laika joslām augsti izglītotais krāns/peža apjūk, jo vairs nav tabuliņas ko ķēpāt un apdirst. Bet kā tad tā, savās svētajās pasūtītaja dusmās jautā viņš. A tāpēc ka tirgus standarti mainās, un tiem vajag sekot līdzi. Laika gars jū nou. Un tad viņi ietiepjās, jo saprot, ka nesaprot. Viņi paģēr savas tiesības apdirst, mainīt, pārcelt un vispār, kāpēc Tev ir citas firmas mobiļņiks! Tu uz viņu, šo augsti izglītoto un industrijā atpazīstamo darboni veries ar līdzcietīgu skatienu jo saproti ka kredīts, bērni, pozīcija, statuss tas viss var izkust kā cukurs tējā ja viņš izrādīsies nespējīgs Tevi atsēdināt. Sirdī iezogas skumjas, žēl cilvēka un pie tā, ka viņš ir tāds kāds ir jau pats nav vainīgs. Vainīgi ir citi kas viņam ir izdabājuši, aptekalējuši, piekrituši un visu darījuši pēc viņa prāta tādā veidā ļaujot atslābt un tīksmināties pašapmierinātībā. Ave Man!

Nu re, un kas no tā sanāk? Naids, kašķis, ārzemju supervaizeru likšana cc, prasības un pierādījumi ka šāsdienas rekvestus neesmu izdarījis vakar vai vēl sazin kas. No sākuma bija dusmas, tad ciešanas līdz galu beigās ļaunums. Tagad ir tikai skumjas, jo esmu pārliecināts, ka mani, šeit izklāstītie apsvērumi ir patiesi. Tas skumdina. Pķičku žaloko.