Par literatūru, atkal
Nu sveiks manu mazo draudziņ. No sirds izrunājies ar savu interneta piegādātāju pēc nepilnas stundas pamanīju, ka krustiņš uz divu mazo datoriņu ikonas ir pazudis un nekas mani netraucē doties pretim nezināmajam plašajās interneta ārēs. Pieļauju, ka izšķirīgs bija mans sirsnīgais vēlējums dispičerim jaunajā gadā. Bet ko nu te par niekiem.
Parunāsim par lielām lietām. Vot es te na dņah, sēžot Sarkanās jūras krastā un lupījot uz Kazaņas skaistulēm, par kurām citkārt pastāstīšu, grāmatiņu izlasīju. „Oдиночество 12” , var dabūt на ozon.ru за 178 руб. pļus šipments. Ja kādam patika Da Viņči kods, tad šitais ir must have, jo kā rakstīts recenzijā на newslab.ru :” Дэн Браун, товарищи, уже давно и нервно курит в сторонке!” , kas tā arī ir.
Nu vot, grāmatiņu sarakstījis tāds Arsens Revazovs, kas kā izrādās ne tuvu nav nekāds literāts, bet gan vienkārši reklāmists, un nevis tur reklāmists radošais, bet gan reklāmists menedžējošais. Interneta reklāma, PR un vēl kaut kādi BTL krepi, kuri parādās izlasot pāris intervijas ar augšminēto kungu. Un tanī mirklī es kļuvu lepns par savu sugu, jo kā pieņemts uzskatīt, labu grāmatu var sarakstīt tikai tirliņš rakstnieks savā KKF apmaksātajā radošajā komandējumā vai reklāmas aģentūras radošais direktors mirklī, kad kārtējo reizi ir aizdomājies par to, cik ļoti gan viņam viss riebjas. Lai gan nē, izskatot PP skricelējumu „Koknēsis” domāju, ka diezin vai visi radošie direktori var uzrakstīt ko sakarīgu.
Un redz ka var, var arī tie, kurus literārā elite pat nepamana, var ņemt un uzrakstīt debijas romānu, ar savām tehnoloģijām to pastumt tautiņās un panākt, ka to izdos vēl deviņās valodās. Un visi sponsorētie, atzītie un sazin kādi vēl tur ne literāti, rakstnieki un dzejnieki var ņemt un knābt sūdā, jo viņu darbi izdevniecību plauktos atdusas gadiem, gaidot pienācīgu mirkli, kad kāds apžēlosies un riskējot ar komerciālu fiasko iespiedīs vismaz 2000 eksemplāru.
Tas tiešām ir jauki un tikai lieku reizi pierāda to, ka ja Tu esi sūds, tad tāds arī paliksi, kabini to literāta birku vai nē, nodrukā sev vizītkartē dzejnieks vai nē. Viss ir atkarīgs no tā, ko Tu esi spējīgs paveikt, nevis no tā ko Tu vēlētos būt spējīgs paveikt.

Vārdu sakot jauki, to es nosauktu par šā gada pirmo prieku. Rekomendēju grāmatu un gaidiet manu turpmāko skricelējumu par Kazaņas skaistulēm Sarkanās jūras krastā.