par dzīves ritējumu
Laikam jāpievienojas visiem tiem spriedelētājiem, kuri apgalvo, ka dzīve iet pa vilnīti. Tad kad ir kļuvis mēreni draņķīgi, notiek kas? Protams, kļūst vēl draņķīgāk. Tad beigu beigās ir tik draņķīgi, ka gribās gaudot kā tambovas vilkam. Nu tad ņem un gaudo ar, pielej tukšo pauri ar reibinošu ugunsdziru, mīkstmiesīgi žēlo sevi, sataisa sūdus un no rīta pamostoties ir priecīgs, jo zin, ka šinī mirklī fiziskās ciešanas ir baisas, morālās paģiras nepārspējamas, un finansu rādītāji ir visai zemi. Tad Tu esi kā balta lapa, kurā atkal visu var sākt rakstīt no jauna. Savest kārtībā fizisko kondīciju, atjaunot draudzīgās attiecības un ar pilnu krūti mesties druvā lai atjaunotu labklājību. Var doties sportot, peldēt, bumbot, slēpot, whatever. Var satikt jaunus paziņas, iepatikties cilvēkiem, atstāt labu iespaidu, darīt pamatdarbu, ņemt haltūras un izfiškot kur vēl šo to var uzvārīt. Tad, kad viss atkal ir kulē, sāk uzmākties eksistencionālas pārdomas – nahuj man tas viss? Tad Tu balansē uz robežas – viss ir labi, kaut arī zini, ka tūlīt atkal sāksies draņķības. Nu un protams, seko neizbēgamais, savelkas mākoņi un patīkamā maija saulītes sajūta aizslēpjas aiz draudīgiem negaisa mākoņiem. Sākās negaiss, un viss beidzas ar to, kad ar neveiklu rokas kustību atmet uz pieres pieķepušo, taukaino matu šķipsnu, ar duļķainām acīm raugies grīdā, neveikli taustoies pa kabatām meklējot naudu nošļupsti: “dafai, pļesņi ješčo.”

Ptfu, ptfu, laikam kārtējās menstruācijas esmu pārdzīvojis....