Par viedām atziņām
Pāris dienu atpakaļ ieslīdēju ēkā ar auru, lai vecās buršu greznības ieskauts nedaudz iekneipētu. Kad otrais polšiņš jau bija tikai atmiņas, basturmas garšvielas nolaizītas no pirkstiem un fuksis aizsūtīts pēc nākamās porcijas, sarunas aizvijās līdz neizbēgamajai sieviešu tēmai un mūžsenajam jautājumam, kāpēc biežāk sanāk tā, ka tas kas Tev ir pieejams vairs "nesvilina", a tas kas varētu "svilināt" bezkaislīgi sūta Tevi dirst.
Vīrs, kura gadu bagāža un pieredze ir krietni lielāka nekā man, nobraucījis savu bārdu teica sekojošo:
"Izstāstīšu anekdotes vārdiem. Pēc kruīza kuģa katastrofas sanāca tā, ka uz divām neapdzīvotām salām paglābās izdzīvojušie. Likteņa ironija tikai tā, ka uz vienas salas nonāca tikai sievietes, uz otras tikai vīrieši. Starp salām, pieņemsim ir pāris kilometri, piedevām pilns ar haizivīm.
Uz vīriešu salas 18gadīgie ceļ brēku. Vai, vai, vai, kā tad tā, ko nu darīsim, jāpeld pie dāmām, pofig ja kādu haizivs apēdīs, jāpeld tūlīt pat, ai, ai ai.... Divdesmitgadīgie piekrīt ka bez dāmām nevar, bet akurāt peldēt jau nevajag, jāpaskatās, moš kādu plostu var uzbūvēt, moš vēlkautko. Trīsdesmitgadnieki slinki piekrīt, ka varbūt jau varētu būvēt to plostu, varbūt, varbūt nē.
Četerdesmitgadnieki sēžot palmu pavēnī sit zolīti un visus trakos peldētājus , kuģotājus, apsauc ar tekstu, liekās puiks ka nu mierā, nāk ieraut, 10:1 ka rīt viņas pašas būs klāt!"

Tā vot, liekās ka nu mierā!