Par asinsnaudu
Negadījums, kas pirms desmit (?) gadiem notika Talsos , kad salūztot ugunsdzēsēju strēlei un nogāžoties pacēlēja kurvim gāja bojā vairāki bērni, atmiņās paliek ar nosaukumu "Talsu traģēdija". Tas ir traģiski, šausmīgi un visādi citādi vedina uz filozofiskām pārdomām "kāpēc tā?".
Ir pagājuši daudzi gadi, koka krustiņš ko sprauda bērēs noteikti ir nomainīts uz jau apsūbēt sākušu kapakmeni, un svaigi grieztie ziedi pārtapuši retāk kopjamos apstādījumus. Viss plūst , viss mainās, brūces pārvēršas rētās, kas lēnām balo uz miesas tikai reizumis atgādina par sen notikušo negadījumu.
Un še tev, pāris mēnešus atpakaļ mēs piedzīvojām precedentu kad valsts zaudē tiesas prāvu par labu cietušo ģimenēm. Apsveicami ir tas, ka šāds precedents liek domāt, ka pēc tam kad būšu pamatīgi nolupīts obizjaņņikā varēšu pietiesāt mentiem zobu protēžu izmaksas pa to burzmu izmaksās ieslēpjot pajaunu BMW.
Bet lai paliek precedenti, zobi un bēemvē. Šobrīd kak raz skatos LTV1 ziņu raidījumu, kur labi barots vīrelis stāsta, ka tiem kam ir bērni, brāļi un māsas sapratīs zaudējuma sāpi un likās ka šamais teju izplūdīs asarās it kā bēres būtu bijušas vēl vakar nevis pirms desmit gadiem. Es ļoti labi saprotu cik sāpiģi tas ir un cik lēni dzīst, bet es nesaprotu, kā varēja desmit gadu laikā nesadzīt tā, ka vienīgais mierinājums ir 1,25 mln. LVL!
Dabūnot to naudu sāpes mazināsies, varbūt pat pāries. Noteikti, noteikti pāries, bet kāda diez būs sajūta skatoties uz savu jauncelto māju vai saulē vizošo BMW un apzināties, ka tas ir pirkts par Tava bērna asinsnaudu!