Par lūdzējiem un devējiem
Vakar nopirku Rīgas miesnieka bērnu desu ar sieru. Nāvīgi garšīga. 1,75LVL. Uzlicis brangāku gabalu uz kliju maizes šķēles, atkorķējis norasojušo baušķinieku ieslīgu dīvānā. Bija ap astoņiem un Kārlis Seržants nosodoši raugoties no zilā ekrāna stāstīja par visām nedienām kas pēdējā laikā notikušas. Un pavei - viens veikls Ģedimins ir apzvanījis stērķīti ar babuļiem, sastāsta basņu par smagu likumpārkāpumu un iekasē štuku par babuļa māsasdēla "izpestīšanu". Nu foini nu, kur aitas, tur cirpēji. Citā sižetā, vai varbūt reklāmas pauzē, tiek stāstīts par mazo puisīti kuram vajag operāciju. Puisīši un meitenītes ar dažādām operāciju vajadzībām tēvēkastē ir tik pat bieža parādība cik papmpers vai ajakss un šāds paziņojums vairs nespēj ietekmēt manu meditatīvo desas pārstrādes procesu uzjundījot dziļu saviļņojumu, kas eventuāli novestu pie hanzanet atvēršanas. Nu lūk, puiškānam vajag čiriku eiro, lai tur izdarītu to kas jādara. Čiriku! Būsim godīgi, čiriks tumbočkā pie laulībsgultas nestāv, bet ja nu ikurāt vajadzētu , tad jau saskrāpētu, it īpaši tādai lietai kā operācija. Un te nu zadajotsja vopros, kā ierindas babuļi var divās stundās sakasīt tanku, lai mazdēlu no likumsargiem izpestītu, savukārt vesela radu saime nevar savākt cēneri eiro, lai puikam operāciju uztaisītu? Jocīgi, ne?
Tā man šķiet problēma mentālā līmenī. Kukulītim, lai kaut ko nošmugulētu vai pasarg dievs labo vārdu pasargātu, naudu kaut no elles izraus, savukārt, kad tāda "baltā" ģēla, kur var pašņukstēt un pavaimanāt, cik slikti un grūti gan mums iet, tur nā ni. Tur mēs taisam reklāmas kampaņas, ziedojam, taisam pompozas akcijas tēvē un vēl sazin ko.
Kas svarīgāks, bērna izpestīšana no likumsargiem vai ārstēšana? Pirmajam naudas "in house" atrodas, otrajam nē.
Tā vot , mīlīši.