par sadzīves mazohismu, smerdeļiem un pročjo huiņu
Pa pašiem vēliem vakariem es gribu sēdēt mājās, sūkāt kokču un vēlākais ap desmitiem doties pie miega fejas. Parastos, ikdienas vakaros man tā gribas un cauri. Tamdēļ iet secen naksnīgie moču braucieni ar "bratvu", ja vien improvizēto motoklubu "Ziepniekkalna mērgļi" tā varētu saukt. Nu lūk, toties braukt gribās un katru dienu pēc darba kādu stērķīti tā pat vien atšķērēju. Braucu es viskautkur, precīzāk, kur acis rāda. Tas gluži tā pat kā mans brālītis pēdējoreiz atvaļinājumā brauca. Liek kundzei galvā skaitīt alfabētu trīs reizes un katrā reizē izvilkto burtu liek kombinācijā, līdz beidzot sanāk lidostas saīsinājums. Kas sanāk uz to arī brauc. Nu vo, tā nu arī es, ini mini mano mo, get jour rednek by a stow.. vai kā tur tas pantiņš bija un rezultātā krustojumā aizbraucu pa kreisi nevis pa labi.
Nezinu kādā veidā , bet regulāri iekuļos suburbos, kur welthy pīpl dzīvo. Tā nu es tur maļu pa svaigi lieto asfaltu starp individuālā projekta mājām un vēroju kā trīsdesmitgadīgais mietpilsonis griesdams grilu glauda galviņu savam mazajam bērnelim, kurš nabaga kaķi ir iedzinis ceriņkrūmā un piebeidz ar ūdenspistoli.
Biju Baltezerā, Bukultos, Babītē, Langstiņos, Piņķos, Kleistos, Mārupē, Vecdaugavā, Berģos, Garkalnē, Baložos, Titurgā, Rāmavā un ciematā Mākoņi pie Valdlaučiem. Un kur tik vēl pa šīm dienām neesmu izmalies. Varbūt kādā no tām mājām dzīvo kāds mans klients, patiesībā tas ir pohuj, bet pagājušonedēļ vienu vakaru izdevās varen amizanta ainava. Izkruīzējies par kārtējo smukrajoniņu piestāju pie kādas mājas, izvilku somā noglabāto baušķinieku, papirosu un piemetu dūzi uz svaigi veidotās ceļa apmales , lai meditatīva dūma pavadībā izbaudītu aliņu un pavērotu turīgos mietpilsoņus, kuriem sirdī tik ļoti gribētu līdzināties. Nu vo, sēžu - vesj v sebja un garām iet ģimpenīte, puika tekalē un cilā maksimas plastmasas zobentiņu, māmiņa stumj ratiņus, savukārt sēklas un asignācijas zīmju donors pludmales šortos tipina sūkādams Aldara D-light.
No vo, mazais zobenvīrs ieraudzījis spīzdīgo dzelzi momentāli ir klāt un par katru cenu no sāna mēģina aizsniegt stūres ragu. Nezinu kāda huja pēc, jo Dlaita dzērājs vēl bija attālu, piepalīdzēju mazajam uztrausties virsū un noraudzījos kā sīcis skaļi rūkdams savā iztēlē aiztraucas pretim saulrietam un visām iespējām kas viņam šajā dzīvē ir liegtas.
Dēlaita konsjūmers bija pikts. Varbūt tā bija skaudība par baušķinieku un moci, varbūt tēviņa instinkts, varbūt vienkārši nepatika pret smerdeļiem, bet mazo no moča jamais norāva ar tādu sirdību, it kā tā būtu pašvaldības uzlīme par stāvēšanu neatļautā vietā un veltījis man skatienu "umri pidor!" ne vārda neteicis aizgāja tālāk.
Nu ja, kuram tad patīk, ka viņa mazajā, sakārtotajā pasaulītē, kurai piespiedu kārtā slēģi uz citurieni ciet, patīk, ka kāds lien iekšā un ar savu klātbūtni atgādina par visu to, ko slepus esi vēlējies, bet skaļi nekad neesi varējis pateikt.
Savukārt es sajutos kā pēdīgais smerdelis, kuram nav ne bērnu, ne mājas pieRīgā un iestiķējis tukšo ādiņu atpakaļ somā vilku uz savu Grīvas masīvu, kur cilvēki mašīnām kasko taisa nevis tāpēc, lai dabūtu atlīdzību avārijas gadījumā, bet gan tāpēc, lai apzagšana nebūtu tik sāpīga.