par šādiem tādiem niekiem
As šo oficiāli paziņoju, ka Jericho pirmā sezona priekš manis ir beigusies. Seriāls jau sūds, bet tomēr nolaidu pa vēnu. Pēdējā sērijā FBI niga kopā ar Grinvudu visiem darbaspējīgajiem un tiem kas vecāki par 16 gadiem izdalīja stroķus, ielēja benzīnu trofeinajam tankam un nostājās aizsardzības pozīcijās, jo kaimiņu ciemats (kā viņu bļe sauca?) ir nolēmuši iekarot Jericho sālsraktuvju un provīzijas dēļ.
Tā vot.

Kas vēl? Nu ja, apspriežu ar sevi vēlamo pasaules kārtību, kurai ar cilvēktiesībām nav nekāda sakara. Jo ā re če, sēžu ka es seminārā par kosmiskajām tehnoloģijām, līdz interesantākajā brīdī diskusiju pārtrauc tālruņa zvans, kur zvanītājs vēsta nevis par jaunumiem Tokijas biržā kur tikko sākusies darbadiena, bet gan par to, ka durvju priekšā guļot nezināmas izcelsmes dzīvības forma, kuras dēļ dzīvesbiedre netiek mājās.
Tā jau ir piektā reize. Piektā! Un visu laiku viens un tas pats molekulārais sastāvs. Pirmās divas reizes dzīvības forma pameta kāpņutelpu zaļi svītrotajā ekspresī, pārējās divas es viņu biju vienkārši izvadījis.
Dēļ izjauktā simopozija biju visnotaļ pikts, tāpēc attālumu no sestā līdz piektajam stāvam nelaimīgā radība mēroja līdaciņā. Piezemējās viņš ar tādu troksni, ka likās nu gan man apsūdzība slepkavībā kā likts. Izrādījās ka nē. Sīksts. Mana iecietība pret diedelniekiem ir tik pat noturīga cik šturbanfīrerim pret Mozus bērniem, bet tajā mirklī ierunājās sen nedzirdētā cilvēcība, kura skaidroja, ka sist nabaga neradījumu nav labi ne tikai tāpēc, ka viņš nevar kā nākas aizstāvēties, bet arī ka caur nobrāztajiem pirkstu kauliņiem vari tikt aplaimots ar kādu latīņu valodas vārdu slimības vēsturē. Tā nu es viņu turpināju "izvadīt", ik pa brīdim izsniegdams uzmundrinošu pendeli pa sēžamvietu.
Kaut kur pie otrā stāva mīzalu maisu sāku aplūkot pat ar zināmu, pētniecisku interesi. Kā jau šādiem ļaužiem ierasts, vecums ir nenosakāms, bet vecs viņš nebij, kaut kur starp trīsdesmit un četerdesmit. Toties kas pa rumpi! Ja viņš būtu skaidrā, domāju ka ar vienu sitienu varētu putniņu čivināšanas un zvaigznīšu dejas pavadībā aizsūtīt mani pie Smaragda pilsētas burvja.
Un tad es izdomāju, vecis ta tāds, ka varētu mierīgi dzirnakmeni pastiept, bet talants iet bojā un to nedrīkst pieļaut.
Te nu ir jāliek lietā Šikelgrūbera un Kobas pieredze. Nevis pa patversmēm un cietumiem viņu barot un sildīt, nekā. Izķert visus līdz pēdējam, un tas ir pilnīgi pohuj, ko par to domā paši izķeramie, mežadarbos, akmeņlauztuvēs un ceļu būves darbos prom. Likt strādāt pa 12 stundām, paiku dot labu un skaties, beigās vēl varbūt cilvēks sanāks.
Žēl, ka mums nav tādu apgūstamo teritoriju kādas bija Staļinam, jo tur visus noziedziniekus prom, nevis te Maķiskā sēdēt un sildīties. Bet nekas, kaut ko jau arī dievzemītē piemeklētu. Nu un ja darbi sāktu aptrūkties viņus vienmēr varētu pārdot, cenu veidojošie faktori būtu cik kg var izspiest uz grudaka un kādā kārtībā zobi. Ķīnas un Krievijas robežas apvidū vēl ir ko darīt un darīt atliku likām.
Tas pats ar pārējiem dienderiem. Piemēram PDz lasu - geju skaistumkonkursa laureāts, 22 gadīgais tāds un tāds, nestrādā, nemācās. Ahā, parazīts. Uz akmeņlauztuvēm prom. Literāts? Kad pēdējā grāmata iznāca? Pirms 9 gadiem?, viss pizģec, Balvu rajona mežniecība tevi gaida. Mākslinieks? Kad pēdējā izstāde vai performance bija? 88 gadā... nūū vecīt, Mērsraga mola nostiprināšanas darbi. Nākamais! Un tā tālāk. Domāju ka pāris gadu laikā lats būtu stabilākā valūta šaipus urāliem un par inflāciju atcerētos tikai Kalvītis kurš tajā laikā būtu norīkots uz kapakmeņu slīpētavu.

Tā vot draudziņi mani mazie. Darbs ceļ vīru!