par dārgiem guļamrajoniem ar sapistu infrastruktūru
To, ka Jūrmala mūsdienās nav nekas vairāk par cenā pārgrieztu guļamrajonu laikam ir skaidrs visiem un dziļāk šajā tematikā ieslīgt nav vērts. To ka ar infrastruktūru mēs saprotam sabiedrisko pakalpojumu pieejamību un vēl šo to, kas padara mūsu dzīvi ērtāku (ir jau kaut kādas precīzas definīcijas, bet neprasiet , lai es no sevis kaut ko tādu izspiežu) arī tā kā būtu vairāk vai mazāk skaidrs. Pasaulē ir iekārtots tā, ka labi sakārtota infrastruktūra ir cenu veidojošs faktors, pasaulē, ar izņēmumiem.
Par izņēmumu mēs šajā gadījumā uzskatam Jūrmalu. Izplaukušās lapas un riebīga gaudošana mašīnas apakšā bija signāli, ka būtu tā kā pēdējais laiks apsaviesties ar vasaras riepām. Tā pat kā Vofčiks no otrā stāva esmu pierādījis sevi kā ļimonadņiku tajā ziņā, ka ziemas un vasaras riepas montēju uz tiem pašiem diskiem, nevis kā tas pienāktos lepnam saimniekdēlam katrai riepai piepircis savu disku. Atšķirībā no vofčika, kas riepas tur priekšnamā, vai garāžā pie žorika, manējās stāv lepnajā guļamrajonā, ko par Jūrmalu dēvē.
Tā nu es aizbraucu pēc riepām, un nolēmu nebraukt pie "brātellām" uz rumbulu kas "marčikam šas po bistromu pomeņajet", bet gan tepat Jūrmalā, kaut kur nebūt apmainīt.
Ja Tavs ripulis ir 220/40/R17 , tad par šo akciju Jūrmalā var droši aizmirst. Tikai ceturtais kantorītis, kauguru vidienē to bija gatavs veikt, visi pārējie netīreļi tik grozīja galvas un teic - nāāā, takih ņemeņajem. Jobanijvrot! Kādā pakaļas caurumā mēs dzīvojam, ka maina tikai mazos ripuļus, tur 15, 13? Triperi.
Laikam visi lepnie RR un MB un sazin kas vēl, Jūrmalā ripuļus nemaina, bruc pie saviem djīļeriem, buržuji nah.
Ceturtais kantorītis. Uhhh. Ņeta aizlaiku garāžu kooperatīvs, ņe ta serviss. Karoče jā, mainīs, dzen iekšā. Kāpjot no mašīnas ārā mani gandrīz sakoda suns. Vecis krieviski mierina lai nebaidos, viņš tikai spēlējoties. Jā, jā, ar tik slepkavniecisku skatienu kā tam sunim, noteikti ka rotaļas tikai prātā, neķītrās, ar manu nedzīvo ķermeni. Vecais ir tik mierīgs, nu tik mierīgs, ka nekādas laicīgās problēmas viņu neskar un viss ir niecība. Lēnām apiet apkārt, zelē savu benāru, iesper pa riepu un ar nagu pakasa skrāpējumu uz arkas. Tā nu viņš vienatnē sāk lēnām ķimerēties, iedarbina donkratu, meklē kaut ko savā aizgaldā un kustās tā, it kā viņam maksātu pa stundām, vai vienkārši pēc darba pabeigšanas viņu gaidītu karātavas.
Garāža/servisa telpa ir pustumša un eļļaina. Ārā iet nebūtu laba doma, jo tur uzglūt slepkavnieciskais reksis. Tā nu es stāvu un ar skatienu mudinu veci kustēties vismaz bruņurupuča ātrumā, jo gliemežiem viņš jau iekabina. Konstatējis, ka klients mēreni garlaikojas vīrelis pieslīd klāt un rāda uz lupatu kaudzi stūrī un saka ka tas esot "atpūtas stūrītis", jeb uzgaidāmā zona. Sauc kā gribi. Lupatu kaudze izrādījās automašīnas pakaļējais beņķis kuram priekšā bija novietota kaste, kas pildīja galdiņa funkciju.
Paklusām lādot savu iekšējo ebreju kas mani pierunāja nedzīties uz rumbulu piemetos improvizētajā čillautā. Čillauts izrādījās riktīgi čillīgs, jo bez pāris pagājušā gadsimta apbružātiem auto bildiem vācu valodā uz galdiņa atradās arī paprāva kaudzīte ar pornožurnāliem poļi valodā. Paņi dobže, powjebjomzja?
Pēc trešā žurnāla izpētes pieteicās mana vīrišķība. Tā nu es sēdēju pustumšā servisā uz pakaļējā automašīnas beņķa ar beku gaisā, bez mazākās iespējas iziet laukā, lai ieelpotu svaigu gaisu. Vispār bēdīgi.

Na Tev pilsēta uz viļņa!