par fight club un močiem
Šodien sēžot uz poda apcerēju savas pēdējo divdesmit astoņu , nē, trīsdesmit stundu darbības, un klusībā nospriedu ka mans cinisms ir sasniedzis savu augstāko pakāpi ever. Protams, ka ir kur augt un pie esošā mēs neapstāsimies. Ir viena lieta - konsultatīvi izstrādāt mazo biznesu stratēģijas un par to saņemt atalgojumu piecdesmit procentu gadījumos. Cita lieta ir, iedomāties, ka Tu notici savām spējām (hā, te pat mans slimais suns nosprauslājas) un sāc mērķtiecīgi urbt. Jautājums ir cik ilgi. Tas tā pat kā ar jaunu rotaļlietu - spēlēsies kamēr apniks. Vai drīzāk ar kompjūtera spēli - kamēr apniks, vai kamēr izies visu. Visu esmu izgājis diezgan reti, biežāk jau gan paspēlējies un pametis. Nu tur radās neparedzētas grūtības, iepriekš nezināmi apstākļi un tā. Bet varbūt vajag tikai močīt un neļauties apnikumam?

Te protams vislabāk strādā ēzeļa un burkāna princips. Redzi burkānu - steberē tā virzienā un stiep nastu. Neredzi burkānu, stāvi uz vietas un zākā visus par pidariem.

Pārtraucot šo apcerīgo atkāpi atgriežamies pie poda un pārdomām sēžot uz tā. Tātad, tu ņem pupus, a es vēnas. Šaurā specializācijā. Pupi , vēnas. Vēnas, pupi. Pupi vēnas. Uz doto brīdi esmu ieguvis virspusīgas zināšanas jautājumos, kas skar zilās un neglītās vēnas uz padzīvojušu babuļu kājām. Apmēram tik pat daudz, cik es zinu par dzēsto kaļķu ieguvi no kaļķakmens ieža ar silīcija un magnija piejaukumiem. Baj ze vej, Vītiņu pagasta jauno teritoriālo plānojumu izsludinās par "saistošu" (lai ko tas arī nenozīmētu) februāra beigās un tad paralēli vēnu ķirurģijas apguvei būs jāapmeklē arī RTU.
Nu ja. Man vēnas, Tev pupi. Gluži kā Fight Club - tev vēžinieki, man prostatas slimnieki. Jautājumu par cilvēku ciešanām un ar to saistītajām sāpēm korelācijā ar naudu, šā vārda visnetīrākajā izpratnē, es šodien apsmadzeņoju sēžot uz poda un atzinu sevi par visai cinisku esam.

Nu jā, tas tā, tīri ierakstam savā dienasgrāmatā ko pilnīgi anonīmi lasa pus pasaules un ikdienā mani sveicina satiekot kantorī.

Celuju, rakuņčegs.

Post Scriptum. Par močiem bija plānots uzrakstīt kaut kādu apcerējumu ko un kādu motīvu vadīts es sev gribētu uzdāvināt uz Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu 4.maijā, bet aiz tā ka man nāk miegs un klēpī turētais kompis ir apstarojis manu krānu līdz "bez divām minūtēm apurinējies", tas izpaliks.