par šansoniem runājot
pastāstīšu ka es jums draudziņi gadījumu.
Tas bija vēl laikos kad nodarbojos ar personības identitātes meklējumiem un visu darbību kopsaucējs bija miļjons. Tad es biju mākleris, oficiālis. ŠŠŠŠ, skērī.
Atbrauc kundes kas grib īrēt māju Jūrmalā. A ko, rīkojam ekskursiju, vizinamies pa objektiem un rezultātā :" saraj, gavno, eto dļa kris, eto voobše pizģec itd." Sausais atlikums - išči daļše, zvoņi jesļi što.
A tur pāris. Mužiks uz polķiņņiku un skuķels uz kvartu. Nu ko, paveram vaļā dārgo galu. Atbrauc tikai skuķis. Hata klasnaja, marmors, farfors, dubs un garāža trim mašīnām 10m baseinu neskaitot. Trīs naudiņas mēnesī (2000 gads). Skuķis sit plaukstiņas - oi un ai, eto klass!
Pēc divām stundām zvana mužiks. Tā un tā, strelku vajag. Gandrīz ūzās pieliku, jo tad kad jau jamais pirmajā reizē stādījās priekšā manās acīs uzausa avīžu slejas no kriminal inform.
Šašliks, dārzeņi un šansons. Sarķenē ir šašļičnaja tāda, man liekas ka joprojām ir, kaut kāds gruzis vai azers to tur un šajā maģiskajā vietā pulcējas ļaudis kuri ēnu ekonomikas iespaidā ir iedzīvojušies S klases merinos.
Nu karoč ēdam šašliku, uzkožam lokus un visam paralēli es domāju- vļip očkarik. Propouzāls ir vienkāršs - dabū man divus doļikus mēnesī a es tev par to trīs tā pat na lapi skinu. Es saku - grūti. Un ne jau aiz tā lai uzsistu cenu, bet gan aiz tā, ka pa divām naudiņām saimnieks tur pats dzīvotu.
Nu neko, braucam atpakaļ, šamais mani izlaiž Majoros un saka:"a ti sģelaj, postaraisja, ja uveren što ti smožeš."
Atvadu frāzes un trīs dolāru iespaidots piesēdos uz beņķīša iepretim Sultānam un sāku apdomāt plānu.
Nākamajās trīs dienās paspēju izrunāties ne tikai ar antikvariātu židiņu - mājas īpašnieku, bet arī ar viņa sievu un ķošķu piedevām, klāstīdams, ka par šādu cenu mājas var īrēt tikai diplomāti un oligarhi, bet par cik visi potenciālie jau paši ir vai nu iegādājušies vai izīrējuši - nekas cits neatliek kā laist nost cenu reālam kundem.
Un kas smieklīgākais, šamie salūza uz divu gadu īres līgumu, ja pus gads ir zadataks.
Savā galviņā jau tērējot haļavennos dolārus gatavoju līgumu. Zvanu mužikam - kavo pisatj, vas iļi hmmm, podrugu?
Piši meņa!
Nu un tā es lohiņš arī ierakstīju.

Pēc līguma saņemšanas zvanīja žīdiņš, ilgi kaut ko stāstīja, uztraucās, pat pacēla balsi un es sāpīgi klusēju atbildes vietā jautājumam :"a što, jesļi on napjotsja ir postreļajet moj kitaiskij farfor?!?"

Pēc tam tur bija vēl šāda tāda apvainošanās, savus trīs doļikus es neesmu redzējis, tā pat kā es nezinu kā tagad iet nabaga antikvariāta turētājam žīdiņam, kurš neveiksmīgi vēlējās izīrēt savu māju.