Lasot pirmās rindkopas gribēju jau nicīgi iepukstēt, ka bābiešu, kas ar papēdi piespieduši sava lauleņa sprandu pie zemes un šis mīļā miera labadiņ dara visu, ko tā sterva liek (jo vienīgā izeja ta ir iešaut pa rīkli ij iztriekt no mājas, aber tad kinderu neredzēt kā savas ausis), lai gan jūtas nelaimīgi, tepat visapkārt pietiek. Takš šādu finālu negaidīju.

Nuss, tas kaut nesaprotami (tāpat kā Pamelas Andersones manam prātam netveramais šarms), tak ja jau ļautiņi laimīgi, tas forši.