tas viss izklausās ļoti labi - ir tikai viena vaina, bet par to vēlāk.
mums arī štābiņš laukos. ozolā, aprīkots un apbruņots ar visu, ko vien varēja atrast krievu pamestajā armijas zonā, sākot ar plāksnītēm, beidzot ar munīciju. būvēja kopā ar tēvu, pamatīga māja kokā ir sanākusi, pats arī katru gadu kaut ko uzlabo. vispār, meistarot viņam patīk un ar instrumentiem rīkojas brīvi. tomēr rīgā viņš spēlē to kompi (ja vien tai laikā negriež stencilus un nepūš ar nitrokrāsu sev istabā uz sienas, piesmirdinādams visu māju). man patiktu, ja spēlētu mazāk, ja tai laikā, piemēram, lasītu grāmatas. bet grāmatas viņš nelasa ne jau datora dēļ - tur varbūt pie vainas ir tā trakā informācijas vizualizācija, kas pār mums gāžas. filmas, tv. tomēr es vēl nezaudēju cerības, jo mana meita, jāsaka, arī ļoti vēlu sāka lasīt. nu, sava prieka pēc. kad viņai bija 15, visiem bija skaidrs, ka no tā skuķa nekad nekas nebūs. izvērtās tomēr citādi.
da vispār, ne jau par to es gribēju runāt, bet-
man, tātad, patīk tavs plāns. bet man nepatīk tavs kategoriskums. ai, kādos sūdos tavas un tava varbūtējā dēla attiecības var iebraukt, ja tu tā runāsi ar viņu, kā ar mums cibā! nav nekā briesmīgāka par to no mīlestības izaugušo naidu, kas rodas starp tēviem un dēliem. dažreiz.