par kukuļņēmējiem, ptfu tevi, pašvaldību darboņiem
Šodien tipinot uz darbu pārcilāju galvā darāmo darbu sarakstu, un tagad, pēc izdarītajiem zvaniem, emailiem u.c. visnotaļ derīgām komunikācijām, kuras sapiš dienu manu e-mailu saņēmējiem, pats esmu gatavs ar atrotītām piedurknēm doties ekseļa un ppt valstībā. Nu lūk, pārcilāju darbus, un viens no tiem bija piezvanīt.
Jau kuro dienu - vienkārši piezvanīt un parunāties. Man tas līdz šim nebija izdevies tikai tā apsvēruma dēļ, ka zvana saņēmējs aukstasinīgi ignorēja manus izsamisušos signālus.
Šorīt arī. Sauc, sauc, sauc un pašol nahuj. Sapīku. Izbrovzējis savu telefona grāmatiņu piezvanīju uz pāris numuriem, lai pasūkstītos par savām nedienām.
Pēc nepilnām divdesmit minūtēm ieskanas mans līdz kaulam riebīgais "nokia tjūnē" un ā re če - ja Muhameds netiek pie kalna, kalns atnāk pie muhameda.

Ui, kā man patīk šīs balsis.Taščus prosta. Pēc 30 sec es jau biju uzmodelējis tēlu - piecdesmit ar astīti gadu vecs vīrs, ap deviņdesmit kā gā, piektdienās iet pirtī, darbdienu vakaros iespējams sporto, ceļ otro māju, brauc ar pajaunu landkruīzeru un zem ādas vestītes rotājās pie jostas piesprausta sestā nokia. Tāds izteikts piejūras pašvaldību būvvaldes priekšsēdētājs.

Vīrs mani pacietīgi uzklausīja, un teica: "labi, skatīsimies kas te sanāks".

Saderam, ka atrodoties "objektā" , sarunu gaitā viņš apgaroti lūkosies tālumā un runās par šo un to, it neko. Savukārt es, kautrīgi spārdīdams čiekuriņu svepstēšu kaut ko par fleksibilitāti, pielāgošanos un draudzību.

Tādi vot pīrāgi.