Nedēļas nogale laukos man tagad benzīnā izmaksā 20 Ls. Vasarā ar retiem izņēmumiem braucu katru nedēļas nogali, tātad kādas padsmit tādas studentu kartiņas mēnesī.

Un par labo sabtransportu arī nevajag. Gana daudz man sanācis turēties pie tām pretīgi lipīgajām stangām, bērt kabatā triumfējošās konduktores iešķiebto melno kapeiku sauju un strīķēt uzvalciņu garām pilsoņiem ar maigu atejas aromātu. Nemaz nerunājot pa valodas brīnumiem, kurus dabūsi dzirdēt, ja iedomāsies tajā 50 grādu bezgaisa telpā atvērt logu.

Turklāt, nemaz nerunājot par cenām, man ij domāt negribas, kādu hu#&u man tuvākajā laikā nāksies patērēt uzturā, jo visi vēl neizmirušie lauksaimnieki savus traktorus nobāzīs šķūnī sapūšanai, bet tantiņas savām ekoloģiskajām vistiņām ļaus nosprāgt dabīgā nāvē sirmā vecumā, jo atgādāt uz Rīgu viņas vairs nebūs iespējams. Tad nu rīsim no Holandes un Turcijas vesto supermārketu drazu, nekas cits jau vairs nebūs dabonams.