stāsts pīpētavā, iz dzīves
Hujviņzin kādai tur tantei, hujviņzin kādā tur pilsētā bija suns. Nu ritīgs, vilks. Pacifists gan, bet pēc skata baismīgs. Nu un viņai bija kaimiņiene, kura savukārt turēja trušus, vairākus būrus, un trušu esot bijis diezgan daudz. Tante ļoti baidījusies sabojāt attiecības ar kaimiņieni, tamdēļ mūžam uzpasējusi suni, lai tams trušu virzienā ij solīti nespertu. Vienu rīt mazā gaismiņā, šamā gājusi dārzā, un redz, ka pie suņu būdas kaut kāds balts spalvu murzkulis vāļājas. Pieiet tuvāk, ak tu jēziņ! tas takš beigts trusis. Beigts un pagalam. Visā visumā forma saglabājusies, bet tāds baigi apviļāts, netīrs, ar izplunītu kažoku. Tante nu ņēmās suni sūnīt, i a vicu iemizot, ij pie ķēdes saitēt. Lai nesamaitātu attiecības ar kaimiņieni, šamā nu domājusi, ko ar suņa asinsdarbu pasākt. Un radās ideja. Nedzīvo truša ķermenīti apmazgājusi, iztīrījusi, sasukājusi kažoku, sakārtojusi +/- nelaimīgā sprāgoņa augumiņu, paklusām ienesusi kaimiņmājā un iebāzusi būrī pie dzīvajiem garaušiem.
Ar labi padarīta darba sajūtu un tīru sirdsapziņu atgriezusies pie saviem dārza darbiem.
Pēkšņi pār pūrvietu nelabi bļaudama skrien kaimiņu tantiņa :"Ak jēzu, jēzu, lai debess atveras! Vakar Princīts nomira, šo te pat grāvmalā apraku, a šis tagad kā dzīvs būrī tup!"
tā lūk, jebio.