Par literatūru
Tas ka vakars ir sadirsts saknē ir skaidrs, jo joprojām esmu darbā, attiecīgi esmu aizlaidis vējā savu ielūgumiņu uz kaut kādu “augsto” eventu, kas noslēgsies ar filmas “Zatoči” seansu. Sūdīgi, mana tuvināšanās intelektuāļu kopienai kur var gudri dirst par japāņu kinomotogrāfa daili atkal atliekās. Bēdīgi.
Domājot ko vēl šovakar padarīt ienāca prātā doma ka vajadzētu varbūt kādu grāmateli palasīt, bet nu galīgi nekas, ko vēlētos izlasīt nenāk prātā. Pēdējā grāmatele ko nomocīju vīkendā bija “Četru likums”, kur samocītā D.Brauna garā tiek šķetināta kaut kāda renesanses itāļu grāmata, kārtējo reizi tulkota zīmju valoda un dotas gudras atsauksmes uz mākslinieku darbiem kuru orģinālus prasta letiņa acs nekad mūžā neskatīs. Izvētījot pēdējā laika modes tendences literatūrā iedomājos, ka varētu noplēst labu kāpostu pārizdodot manu un arī krietni vecāku cilvēku bērnības dienu detektīviņu “Četri šķūnīši”, kur atjautīgie oktobrēni meklē apslēpto revolucionāru karogu un meklējumu gaitā uzzin par tā laika komjauniešu drošsirdību kā arī par baltgvardu zemiskumu. Bestsellers būtu.
Okej, bučas visiem, susliki mani mazie.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: